Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Skalbju dzimta

Logo_Skalbes.jpg

Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies" literatura.lv iepazīstina ar SKALBĒM! Rakstu ciklā izsekots rakstnieka Kārļa Skalbes, tulkotājas Lizetes Skalbes, viņu meitas Ilzes Skalbes-Legzdiņas un dēla Jāņa Skalbes dzīves un radošā darba gājumam.

#rakstniecibasraduraksti #saradojušies #Skalbes

***
1. LIZETE ERDMANE.

SATIKŠANĀS AR KĀRLI SKALBI

1886. gada 14. septembrī Auru muižā, Zemgalē strādnieka Zāmiļa Erdmaņa un viņa sievas Minnas Erdmanes ģimenē piedzimst pirmais bērns – meita Lizete. Jau drīz ģimene pārceļas uz Rīgu, kur apmetas Torņakalnā, jo tēvs dabūjis darbu stacijā kā pasažieru paku pārnēsātājs.

Vēlāk, vēstulē skolasbiedrenei Paulai Jēgerei–Freimanei Lizete rakstīs:

"Bieži ir bijusi vēlēšanās pateikties Tev par Tavām divām vēstulēm, kas man tik dzīvi lika atcerēties manu bērnību dienu Torņakalnu, kā nekas cits. Mūsu smilšaino Mazo Altonovas ielu, kur 20. numura namā vienā istabā un virtuvē, ģimenei pieaugot, mitām seši cilvēki, vecāki un četri bērni, es tā vecākā no bērniem. Kā māte bija uzdrīkstējusies iedomāties, ka varēšu iet ģimnāzijā, kad taču vēl pārējiem trim bērniem bija jāapmeklē skola? Bet līdz priekšpēdējai klasei tomēr tiku, vēlāk tomēr nepietika prāta pacensties nolikt mājskolotājas eksāmenu, lai būtu vieglāk, kad sākām kopēju dzīvi ar Kārli Skalbi. Visus prātus bija satraucis piektais gads." (Paula Jēgere–Freimane. Lizeti Skalbi pieminot. Laiks, Nr. 76 (20.09.1972.))

Apstākļi ģimenei ir trūcīgi, taču Lizete pēc Rīgas pilsētas elementārskolas beigšanas (1900) mācās Natālijas Draudziņas proģimnāzijā, un latviešu valodas skolotājs Indriķis Cīrulis pagādā Lizetei pirmo tulkošanas darbu – viņa tulko kādu higiēnas brošūru Derīgu grāmatu nodaļai. Vēlāk, apmeklēdama Voldemāra Maldoņa sieviešu ģimnāziju, Lizete no vācu valodas pārtulko Veismaņa "Latviešu Avīzēm" Selmas Lāgerlēvas romāna "Jeruzāleme" pirmo daļu. (Jānis Grīns. Lizetei Skalbei 70 gadu. Austrālijas Latvietis, Nr. 354 (22.09.1956.))

Kā atceras Paula Jēgere Freimane:

"Lizete Erdmane bija neparasti apdāvināta, drošas, valdonīgas dabas meitene. Viņai patika būt pirmajai, būt redzamai, un viņa imponēja klasei un pat audzinātājiem ar zināmu nevērību pret tiešiem skolnieces pienākumiem un plašām interesēm ārpus tiem, sociālās kustības virzienā." (Laiks, Nr. 76 (20.09.1972.))

Cita Lizetes skolasbiedrene, vēlākā rakstniece, Irma Brača atceras:

"Lizete grib man iepotēt savu sajūsmu par Raini. Man patīk Lizeti ķircināt. "Tas tev ne mūžam neizdosies," es viņai saku: "Man nepatīk Raiņa stils." Vai man patīkot Aspazija? "Jā, Aspazija man patīk." Lizete svinīgi sāk skaitīt: "Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, no tevis atšķirsies pēc drauga draugs..." "Tas man patīk. Bet tas nav Raiņa stils. Indulis un Ārija ir Raiņa īpatnējais stils, kā kad kāds iet klibodams ar koka tupelēm." Lizete apstājas. Viņas acis gailējās kā ogles zem ceļmalā saplūkto ziedu vainaga. Spīguļodama savām dedzīgām acīm viņa noskaita citu pantu: "Un zini, augstākā ideja, tā nepazīt cilvēka žēluma!" "Bet zini – nav augsta tā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma!" Es cieti atsaku, un Lizetei pietrūkst elpas mani atspēkot. No dzejniekiem mēs pārejam uz politiku. Es esmu vecsaimnieka meita. Man nav nekā kopēja ar sociāldemokrātiem. Bet arī citi Lizetes iemīļotie dzejnieki ir sociālisti. Un tur nu atkal ir nebeidzami strīdi. (..) Lizete ir mazāka auguma, viņai ir brīnišķīgi brūnas acis un gaiši brūni mati. Kad viņa uzliek galvā baltu margrietiņu vainagu, tad dzejnieks nevar paiet garām, viņu nenoskūpstījis." (Irma Brača. Krelles. Latvija, Nr. 37 (01.10.1966.))

1903. gadā skolniece Lizete Erdmane kopā ar draudzeni dodas uz Ērgļiem uz tuvējiem zaļumsvētkiem. Ērgļos par palīgskolotāju strādā Kārlis Skalbe. Lizetes iepazīšanās ar savu nākamo dzīves līdzgaitnieku ir visai interesanta – jaunieši – studenti, rakstnieki un ģimnāzisti – sēdējuši dārzā pie galda, un Lizete, atvairot kādu uzbāzīgu pielūdzēju, izlējusi pār plecu vīna glāzi, nejauši trāpīdama ar to tikko pazīstamajam dzejniekam Kārlim Skalbem. (Rakstniece Alija Baumane pierakstījusi Lizetes Skalbes mātes atmiņu fragmentus. Alija Baumane. Iemīļotie svārki. Jaunākās Ziņas 1929. Nr. 253)

Lizete pati atceras:

"Kārli Skalbi sastapu Ērgļos, man vēl nebija pilni septiņpadsmit gadi. Biju beigusi N. Draudziņas proģimnāziju un mācījos Maldoņa ģimnāzijas 5. klasē. Biju diezgan daudz lasījusi. 1903. gada vasarā biju aizbraukusi līdzi skolas biedrei uz Ērgļiem. Kad aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, Kārlis Skalbe sāka rakstīt vēstules. To valoda apbūra. Tad saņēmu "Ziemeļmeitas" norakstu kā dāvinājumu Zeltlīzītei. Šī trauksmainā grāmata, kas parādījās Piektā gada priekšvakarā, sacēla lielu ievērību. Tā bija veltīta man. (Lizete Skalbe "Kārli Skalbi pieminot". Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Zvaigzne ABC, 1999, 25.-26. lpp.)

Savukārt, Kārlis Skalbe, domādams par Lizeti, kuru draudzējoties saucis par Zetlīzīti vai Zetlīziņu, raksta:

"Tev mati – tumšs vētras mākon's,
Kas vasaras pusdienā
Vīdamies, līgodamies
Grimst debess pamalā.

Un piere tava –
Debess maliņa gaiša
Zem tā.

Tu nekvēlo kaisli, tu dusi:
Kā avotiņi zem zāles,
Skaidri, skaidri un klusi
Mirdz tavas lēnās acis. (..)" ("Kārlis Skalbe stāsta..." Atvase, 1979, 22. lpp.)

Interesanti, ka Lizetes ģimnāzijas biedrene Paula Jēgere Freimane Lizetes un Kārļa attiecības raksturo kā pašapzinīgas, enerģiskas pilsētas meičas un lēnīga lauku jaunekļa – sapņotāja savienību:

"Te bija sastapušies un savstarpēji pievilkušies pretstati: brūnsprogainā, brūnacainā, spridzīgā, pašapzinīgā pilsētas meiča un lēnīgais, piekļāvīgais lauku jauneklis. (..) Es nezinu neviena cita gadījuma, kur sieviete ar tik spilgti egocentrisku dabisko ievirzi būtu spējusi tik pilnīgi iepludināt sevi otrā personībā mīlestības vārdā. Viņai bija visas dotības kļūt pašai par spožu sabiedrisku darbinieci, bet viņa kļuva par klusu dzejnieka līdzgaitnieci, nemaz nelauzdamās atklātībā līdzi spīdēt viņa slavas spožumā." (Laiks, Nr.76 (20.09.1972))

1904. gada rudenī, kad iznāk Kārļa Skalbes literārā pasaka "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", tā veltīta L. Erdmaņa jaunkundzei. Tā paša gada decembrī, kā vēsta Kārlis Krūza savās atmiņās, notiek abu saderināšanās. Kādā vakarā, kad pēc Čehova "Tēvoča Vaņas" noskatīšanās Krievu teātrī Kārlis Skalbe un Kārlis Krūza gājuši pavadīt Lizeti mājās, ejot pār Dzelzs tiltu, Skalbe gribējis Lizeti skūpstīt, bet viņa atteikusi, ka neesot jau saderinājušies. ""Bet mēs jau varam tūlīt saderināties," teica Kārlis, un tas skanēja tik vienkārši, patiesi un mīļi. Un tad tur ziemas naktī es (K. Krūza) saliku viņu rokas." (Saulcerīte Viese. Lizeti Skalbi atceroties. Karogs, Nr. 1 (01.01.1987.))

1905. gadā tiek izdots Lizetes Erdmanes tulkotais Garlība Merķeļa "Vanems Imanta", kas liecina, ka Lizete turpinājusi ģimnāzijas laikā iesākto tulkošanas darbu.
Kad cara žandarmu vajāts Kārlis Skalbe, kurš aktīvi piedalījies 1905. gada revolūcijā, dodas trimdā uz Somiju un vēlāk uz Norvēģiju, Lizete viņam seko. Dzīvodama Oslo, Norvēģijā, Lizete pusotru gadu strādā tabakas fabrikā, rūpējoties par dzīves praktisko pusi, lai jaunais dzejnieks varētu rakstīt. (Skalbe šajā laikā raksta arī sirsnīgus dzejas vārdus par meitenēm, kas strādā cigāru fabrikā.)

Lizete atceras:
"Pēc 1905. gada Kārlim Skalbem bēgļa gadi trimdā bija smagi. Ļoti liels trūkums. Dabūju darbu cigāru fabrikā, lai būtu cik maz, bet drošs ienākums, jo Kārlim Skalbem honorāri pienāca nekārtīgi. Kad aizbraucām uz Kristiāniju, īrējām istabu viesnīcā Sporta kalnā Holmenkollenā. Kādā vakarā bijām tik trūcīgi, ka nebija naudas ne vakariņām, ne uzbraukšanai kalnā. Kārlis sadrūma aizvien vairāk un nolēma atgriezties dzimtenē. (Lizete Skalbe "Kārli Skalbi pieminot". Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Zvaigzne ABC, 1999, 25.- 26. lpp.)

No Skandināvijas, atgriežoties Rīgā, Lizete pārved ziemeļnieku valodu prasmi (viņa iemācījās norvēģu valodu un līdz ar to orientējās arī tai tuvajās zviedru un dāņu valodās) un mīlestību uz ziemeļnieku literatūru. Šajā laikā latviešu literārā pasaule meklē jaunas ierosmes ārpus līdz tam dominējošā vācu un krievu literatūras loka, un viens no virzieniem, kurā tā skatās, ir skandināvu literatūra.
Lizete Skalbe ir starp pirmajiem, kas skandināvu literatūras darbus var tulkot no oriģinālvalodas.

2. SIEVA, MĀTE UN TULKOTĀJA (1910–1944).

"Lizete Skalbe ir viena no tā nemierīgo meiteņu bara, kas ap Piekto gadu mācījās Maldoņa ģimnāzijā. Liekas, tolaik viņa bijusi starp pašām nemierīgākajām un brīvdomīgākajām, bet mūža ritumā arvien vairāk nostiprinājusies cēla atturība un nosvērts apdoms. Par visu vairāk var valdzināt Lizetes Skalbes sirsnīgā un – gribētos teikt – gaumīgā laipnība, kas savienota ar asu taisnības izjūtu," raksta Jānis Rudzītis. (Jānis Rudzītis. Lizete Skalbe. Latvija, Nr. 34 (10.09.1966.))

1910. gada pavasarī Lizete un Kārlis Skalbe salaulājas Rīgā, Jāņa baznīcā. Par laulību lieciniekiem aicināti Atis Ķeniņš un advokāts Jēkabs Stumbergs. Tā paša gada jūnijā ģimenē piedzimst dēls Jānis Viesturs, bet rudenī Skalbes pārceļas uz "Burtnieku pili" Mīlgrāvī – māju, ko jauno rakstnieku un mākslinieku rīcībā nodevis koku tirgotājs un mecenāts Augusts Dombrovskis. 1911. gadā Skalbe tiek apcietināts, un viņam kā žurnāla "Kāvi" redaktoram tiek piespriests pusotra gada cietumsods. Kad 1912. gada martā piedzimst Kārļa un Lizetes meita Ilze Marta, Kārlis no cietuma raksta vēstuli Zetei: "Nu Ģiģim būs māsa, un es rakstīšu pasaku Brālītis un māsiņa, kā viņi iet caur lielu biezu mežu. Jo dzīve ir tāds mežs, kur dažreiz nedzirdi vairāk kā pats savu atbalsi. (..) Skūpstu Tavu rociņu. Veseļojies un audzē skaistu meitu. Meitai ar mute no manis. Tavs Kārlis" Tikmēr Lizete kājām pāri Daugavas ledum dodas ar savu jaunpiedzimušo meitu uz rokām mājās, baiļodamās, ka no aukstuma sastingušie pirksti varētu atlaist drēbītes un bērns nosalt viņas rokās. ("Kārlis Skalbe stāsta..." Atvase, 1979, 32. lpp.) Skalbe ieslodzījumā lasa vācu liriku, tulko Puškina noveles, Oskara Vailda pasakas un stāstus. Viņš saraksta arī pasakas "Jūras vārava" un "Kaķīša dzirnavas" – tajā kaķītis savus stāstus stāsta princesei Ilzītei. Kārli Skalbi amnestē 1913. gadā, kad sods jau gandrīz izciests. Viņš atgriežas pie ģimenes Mīlgrāvī, kur Skalbes nodzīvo līdz Pirmā pasaules kara sākumam.

Pirmā pasaules kara laikā Lizete ar bērniem uzturas Valkā. Viņa strādā laikraksta "Līdums" redakcijā (1915–16), vēlāk Bēgļu apgādāšanas birojā (1916–18). To, cik ļoti Lizetes tuvums un balsts ir nepieciešams viņas vīram, vislabāk pasaka viņš pats kādā 1916. gada vēstulē: "Jaunus plānus un jaunas domas es arvienu esmu izsapņojis pie Tevis, un Tu maniem sapņiem arvienu esi devusi saudzīgāko patvērumu." (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr. 34 (09.09.1961.) Savukārt, Kārlis Eliass atceras, ka 1917. gada rudenī kādā dienā abi ar Skalbi norunājuši braukt uz Valmieru no Valkas. Norunātajā laikā bēdīgs atnācis Skalbe un teicis, ka viņš tomēr nevar braukt no Valkas projām, jo Lizetei ir bail palikt vienai. Kārlis Eliass raksta, ka vēlāk viņš ir domājis par to, ka Skalbes kundzei laikam gan nebija vis bail, bet gan kāda nojauta lika pasargāt Skalbi, jo vācu cepelīns bombardējis visu dzelzceļa līniju, sākot no Valkas tieši tajā laikā, kad bija plānots brauciens. (Līva Grudule. No "Saulrietu" muzeja krājuma.)

1920. gadā, kad Skalbe ar stipendiju apceļo Itāliju, viņš Lizetei raksta:
Romā 13. aprīlī
"Mīļā Zete!
Piedod, ka no Romas vēl neesmu Tev nevienas rindas rakstījis. Totiesu esmu rakstījis daudz "Jaunākajām Ziņām", kur vaļsirdīgi atstāstu savus piedzīvojumus. No tām rindām, kas parādās avīzē, Tu vari spriest, kā man iet. Pēdējās dienās še esmu ļoti noskumis un daudz domāju par Tevi. (..) Nopirku tev skaistu Venēcijas šalli, redzēs, kā tev patiks. Man patika viņas maigā bālā krāsa. (..)
Ar mīļu skūpstu
Tavs Kārlis"

Skalbes atkal dzīvo Rīgā, Lāčplēša ielā 26. Lizete strādā Latvijas Preses birojā (1919–1920), telegrāfa aģentūrā "Leta" (1920–21) un tulko. Lizete Skalbe ir starp pirmajiem, kas skandināvu literatūras darbus var tulkot no orģinālvalodas. Viņa tulkojusi Knuta Hamsuna darbus ("Zemes svētība" (1924), "Viktorija", "Benoni", "Klaidoņi" (visi 1927), "Roze" (1928), "Pēdējais prieks" (1929), "Augusts, pasaules apbraucējs"(1931), Sigridas Unsetes romānus ("Uzticīgā sieva", "Degošais krūms", "Olava Auduna dēla bēdni" (visi 1937), Trigves Gulbransena triloģiju "Un mūža meži šalc..." (1938–39) un daudz citu darbu. Sākdama kā skolniece ar kādas higiēnas grāmatiņas tulkojumu Derīgu grāmatu nodaļai, tad ar Merķeļa Vanemu Imantu, viņa pārtulkojusi ap 40 romānu, visvairāk no skandināvu valodām. Lizetes literārie tulkojumi no norvēģu un vācu valodas dod arī iztiku ģimenei. Pati Lizete gan vēlāk, dzīvodama emigrācijā Zviedrijā, noraida to, ka bijusi ģimenes praktiskā puse: "O, nē, Kārlis bija praktiskāks par mani. Viņš vairāk gādāja, lai kas būtu pieliekamā. Cik reizes netika gājis iepirkties, īpaši zivis no salas zvejniekiem." Lizete sakās bijusi bohēmiskāka, nezūdīgāka, dzīvojusi vairāk grāmatās. Varbūt tāpēc Kārlis Skalbe, kad meitai Ilzei nosvinējuši 16. dzimšanas dienu, teicis: "Dažas meitiņas šā un tā, bet tev, Ilzīt, jāmācās saimniekot". (Jānis Grīns. Balta ābele vecā dārzā. Laiks, Nr. 33 (23.04.1952.))

Kad Latvijas valsts sāk attīstīties, Kārlis Skalbe ir pilnbriedā – viņš sasniedzis atzinību, cieņu, tautas mīlestību un zināmu turību. Būdams arī politiķis, viņš daudz laika un enerģijas veltīja darbam ārpus ģimenes. Netālu no dzimtās mājas Incēnu kalnā 1926. gadā Skalbes uzceļ ģimenes vasaras māju "Saulrieti".

"No 1926. gada vasaras, kad iesvētīja Kalna māju (kā paši Skalbes dēvēja "Saulrietus", jo "Incēni" atradās piekalnītē un bija Lejas māja), Lizete Skalbe bija viesmīlīga saimniece. Neviens ciemiņš no Kalna mājas netika ātrāk projām, pirms nebija pacienāts. "Saulrietu" zivju zupas un jēra ragū Skalbju draugu lokā bija leģendām apvīti. Tāpat ķimeņu maizītes un rīsu krēms ar ogu ķīseli. Ēst gatavošana un maizes cepšana "Saulrietos" bija Skalbju meitas Ilzes pārziņā, viņa bija galvenā pavāre, bet Lizete Skalbe viņas izpalīdze. Pēc burkāniem uz dārziņu pie "Incēniem" gāja Lizete, par zivīm gādāja Kārļa Skalbes brālis Jēkabs jeb Ješka, bet dārzājus audzēja Sencīte (Lizetes Skalbe māte.) Lizete Skalbe uzņēma viesus, izrādīja "Saulrietus" un gādāja par omulību, kamēr Ilze virtuvē "būrās". Lizete mīlēja uzņemt tuvējo māju kaimiņus, mazā Andreja draugus no kaimiņu mājām un gādāt, lai visi Kalna mājā ir paēduši un jūtas labi. Šī gādība un rūpes par katru draugu un paziņu ir īpaši spilgta Lizetes Skalbes rakstura īpašība. 2. pasaules kara laikā, kad visiem ir grūtības gan ar pārtiku, gan apģērbu un zālēm, Lizete Skalbe Rīgā dzīvojot, cenšas, cik iespējams, palīdzēt lauku radiem un draugiem. Vēlās vakara stundās, kad mājinieki bija jau devušies pie miera, "Saulrietos" Lizetes Skalbes otrā stāva istabiņā vēl ilgi dega uguns. Kaimiņi zināja, ka Skalbes kundze strādā. Tulkošanas darbus viņa neatlika nekad, arī vasaras laukos vadīdama, viņa turpināja tulkot, par to skaļi nerunājot, jo allaž akcentēja, ka tas ir vienkārši darbs, nekas īpašs," raksta Līva Grudule, Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja.

Vēlāk par "Saulrietu" vasarām Lizete atcerēsies: "Kādā Jāņu vakarā, viesus pavadījuši uz Smeiļiem pie Jāņa Breikša, abi ar Kārli atgriezāmies Saulrietos. Bija brīnišķīga Jāņu nakts, silta un smaržīga, rasināja sīks lietiņš, lēnām kāpām savā kalnā nakts burvības saistīti. Durvis bija līdz galam vaļā, galds it kā mums klāts, visur Jāņu zāles un vainagi." (Latvija, Nr. 35 (23.09.1972.))

Skalbes "Saulrietos" pavada visas vasaras līdz pat 1944. gadam, kad karš izšķir ģimeni – Lizete, Kārlis un meitas Ilzes ģimene pārceļas uz Gotlandi, bet dēla Jāņa ģimene paliek Latvijā.

3. TRIMDĀ.

"Ja īsumā gribam raksturot Lizeti Skalbi kā tulkotāju tad jāpasaka, ka viņa savā darba rutīnā un iejūtā jau ir aizsniegusi to līmeni, kad tulkojumu vairs nejūt kā tulkojumu." (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961) )

Karš izšķir Skalbes ģimeni. 1944. gada vēlā rudenī "pēc dramatiska brauciena pajūgā no Piebalgas cauri kara liesmās degošajai Vidzemei un tālāk no Kurzemes pāri Baltijas jūrai zvejnieku laivā uz Gotlandi." (Roberts Legzdiņš. Lizetes Skalbes 100 gadu piemiņai uguņošana Dzegužsalā. Latvija, Nr.35 (15.09.1986)) Lizete, Kārlis, meita Ilze ar vīru Robertu un dēlu Andreju, kuram tolaik ir desmit gadi, pārceļas uz Gotlandi, kamēr dēla Jāņa ģimene paliek Latvijā. Kārlis Skalbe neilgi pēc emigrācijas, 1945. gada aprīlī aiziet mūžībā. Pēc Skalbes nāves Lizete strādā vēstures arhīvā Stokholmā, reģistrējot tur vecu rakstu saturu. Viņa sakopo jaunākajam izdevumam Skalbes rakstus un tiek aicināta sarakstīt grāmatu par Kārli Skalbi, taču Lizete atsakās – lai lasot viņa dzejas un pasakas. Kas bijis slikts, to viņa negribot izpaust, bet labais vien būšot vienpusīgs un modināšot aizdomas ar to. Un viņas īsā skice Skalbes rakstos ir atturības un kautrības paraugs. (Jānis Grīns. Lizetei Skalbei 70 gadu. Austrālijas Latvietis, Nr.354 (22.09.1956) Jānis Rudzītis par Lizeti Skalbi rakstījis: "Nevar iedomāties, ka Lizete Skalbe būtu bez literāra talanta, kas varētu atklāties, piemēram, oriģināldzejoļos vai prozas darbos. Bet jāapbrīno, varbūt arī jānožēlo viņas pazemība, kas likusi no tā atteikties un nodoties tikai tulkošanai." (Jānis Rudzītis. Lizete Skalbe. Latvija, Nr.34 (10.09.1966))

Otrajā trimdā Zviedrijā Lizete Skalbe turpina tulkošanas darbu. Lizete tulko pacietīgi lēni, meklēdama īstos latviešu sinonīmus un tehniskos terminus. "Lizetes Skalbes latviešu valoda ir dabiski plūstoša, apaļiem gludiem teikumiem, kur nemana nevienas atskabargas, neviena mākslīgi "taisīta" vārda. Tā ir dzīva, krāšņa, niansēm un sinonīmiem bagāta valoda, kuras teikuma mīkstais kritiens ir tik patīkams ausij," raksta Veronika Strēlerte (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961) ) Lizete Skalbe tulko ne tikai skandināvu literatūras klasiķus, bet arī interesējās par to, kas jauns nācis klāt skandināvu literatūrā, tulkodama, piemēram, zviedru vēsturiskās prozas darbu – F. G. Bengtsona "Sarkano odzi", zviedru rakstnieka Harija Martinsona romānu "Ceļš uz Zvanu draudzi", norvēģu rakstnieces Koras Sandelas romānu "Krānes konditoreja" u.c. Lizete ļoti daudz lasa un labi orientējas arī zviedru jaunākajā rakstniecībā, un par visu izlasīto viņai ir kodolīgs un lietišķs ieskats.

Zviedrijā Lizete dzīvo kopā ar meitas Ilzes Martas Skalbes–Legzdiņas ģimeni. Vasaras ģimene pavada Dzegužsalā (Geoksholm), pussalā Jelmāra ezerā, kādus 300 km no Stokholmas, kur īrē nelielu baltu namiņu, kam visapkārt pļavas, ganības un krūmāji. Tur gluži latviskas ainavas vidū Lizete pavada Zviedrijas īsās vasaras, aizbraucot pati pirmā un atgriežoties pēdējā. Tur vienmēr gaida viesos arī latviešus uz dienām, nedēļām, pat mēnešiem. (Jānis Grīns. Stokholmā, aprīlī. Laiks, Nr.33 (23.04.1952)) Bet rudenī Lizete atgriežas Stokholmā, kur sākas teātri, opera, viena pēc otras iznāk jaunās grāmatas, lai vērīgi sekotu tam, kas notiek zviedru galvaspilsētas kultūras dzīvē. "Un turpat, lasīto grāmatu nolīkusi, ar acenēm rokā, iznāk pretī vecmāmiņa – Lizete Skalbe, dzejnieka "Ziemeļmeita" un "Saules meitiņa", īpati ievērojama tulkotāja. Zem sniegbaltajiem matiem viņa mīļi un jauki smaida, un tad liekas pat jauna. Kalsnēja, mazliet salīkusi, bet tāda viņa jau sen. Lizete Skalbe, varētu teikt, ir pratusi un mācējusi – novecot, saglabājot sievišķīgo pievilcību." (Jānis Grīns. Balta ābele vecā dārzā. Laiks, Nr.33 (23.04.1952))

Kad atjaunojas sarakste ar dēlu Jāni Latvijā, Lizetes misija ir rūpēties par Jāni, viņa ģimeni, tiklīdz viņa ir iztulkojusi kādu darbu un saņēmusi honorāru, viņa dodas uz veikaliem, iepērkas un sūta paciņas uz Laviju. Kā raksta Līva Grudule, Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja: "Lasot Lizetes Skalbes saraksti skaidri redzams, ka lielu dzīves daļu viņa pavada sarūpējot sainīšus, kas ceļo uz Latviju." Savukārt Veronika Strēlerte atceras: "Ir jādomā par dēlu dzimtenē, jābažījas par slimību piemeklētiem paziņām, jāpalīdz vientuļiem, apstākļu nomāktiem cilvēkiem, jābēdā par noklīdušu kaķīti, kas nosals un nomirs badā. Visi, kam vien nācies tuvāk saskarties ar Lizeti Skalbi, izjutuši šīs nesavtīgās sirds gaišo labestību, vienkāršo un dziļo cilvēcību. Ir jābrīnās, kad Lizetei Skalbei pieticis laika tulkošanas darbam." (Veronika Strēlerte. Tulkotājas jubileja. Latvija, Nr.34 (09.09.1961) )

Stokholmā, 28. maijā 1956. gadā
Mīļais dēls!
Tava vēstule manī modināja savādas izkādas pārņem, pēc ilga laika satiekot kādu tuvenieku. Prieks jaucās ar skumjam. Sevišķi sāpīgi bija dzirdēt par mātes nāvi, kaut arī, jūs pieminēdami, nebijām varējuši iedomāties viņu vēl esam dzīvu. Gribētos dzirdēt kaut ko tuvāk par viņas nāvi un kur viņa apglabāta. Tēvs mira 1945. gada 15. aprīlī un līdzās viņa pelnu urnai vēl būs vieta arī manai, jo nedomāju, ka vēl ilgi dzīvošu, taču jau nākošā rudenī man paliks 70 gadu. Liktenis ir mūs ir izšķīris, jo, kad Saulrietus atstājām, bijām domājuši tikai par palikšanu Rīgā; bet kas jau reiz savas mājas atstājis, tas kā akmens veļas tikai arvien tālāk. Līdz šim strādāju, bet nu jau vecums tāds, ka darbs jāizbeidz un jāsāk dzīvot no vecuma pensijas. (..) Man bija divas piemiņas no Saulrietiem, lakats, kuram mana māte bija likusi savērpt dziju no Saulrietu aitām un to izaust, un Emmas šūta un izrakstīta spilvendrāna no linu auduma, kuru arvien vilku uz sava spilvena vēl gandrīz līdz pēdējam laikam; nu gan tā pavisam noplīsusi. Man, kā Jānīša un Margrietiņas vecaimātei, gribētos saviem mazbērniem kaut ko aizsūtīt, ja jūs man to atļautu. Varbūt Tu varētu atrakstīt, ko viņi labāk vēlētos? Pielieku divas mazas bildītes. Vienā mani kāds ielas fotogrāfs nofotografēja vakarā uz ielas. Otrā mēs ar Andreju esam mūsu kopīgajā istabā, un Andrejs mācās, nolicis grāmatu uz grīdas, bet es pie galda kaut ko tulkoju. Ceru drīz sagaidīt no Jums kādu ziņu, vai es kā vecāmāte saviem mazbērniem varētu aizsūtīt kādu dāvanu, kas man darītu prieku. No sirds novēlam Jums visu labu.
Māte, māsa, krustdēls un Roberts. Dzīvojiet veseli!
Māte

Laikabiedri atceras, ka Lizete Skalbe bijusi jauna savās domās un uzskatos līdz pat garā mūža pēdējiem gadiem – garā jauna un laipnību izstarojoša. Savās atmiņās mūža beigās viņa kavējusies "Saulrietos". Pieminot Kārļa Skalbes nāves dienu, Raiņa un Aspazijas gada grāmatā (1971) viņa vēl norūpējusies raksta, kādām lietām vajadzētu atrasties Skalbes muzejā "Saulrietos" – tur vajadzētu būt ar znota Roberta Legzdiņa padomu gatavotai skapja gultai, garajam, veclaicīgajam goda galdam, žuburainam griestu lukturim un grāmatu plauktam. Visām grīdām vajadzētu būt
balti izberztām, ar lupatu audumu celiņiem, kā toreiz. (Alfrēds Dziļums. Saulrietu gaisma izdzisusi. Latvija, Nr.35 (23.09.1972))

Pieredzējusi bērnu bērnus Lizete aiziet mūžībā Zviedrijā 1972. gadā. 1992. gadā meita Ilze īsteno Lizetes vēlēšanos – Lizetes un viņas vīra Kārļa Skalbes pelni tiek apglabāti "Saulrietos" Vaktskalnā.


JĀNIS VIESTURS SKALBE

1910. gada 23. jūnijā Rīgā Skalbju ģimenē piedzimst dēls Jānis Viesturs jeb mazais Ģiģis, kuram veltīts Kārļa Skalbes dzejolis par miega muižu.

Ģiģis brauc uz miega muižu

Miglas muiža – miega muiža...
Brien pa smilti kumeliņš.
Egles aijā, bērzi aijā,
Aijā ceļa braucējiņš!

Virši smaržo rasas pilni,
Ezers rāmi šūpo vilni.
Mirgā zelta uguntiņš,
Lēni lingā pulkstentiņš.

Miglas muiža, miega muiža,
Nedim ratiņi uz tilta,
Migla nāk kā elpa silta.
Ūdens puķes baltas, lēnas
Noliec ratos galvas, ēnas
Grūstās, saka: "Pavediet,
mums ar' ceļš uz muižu iet.
Aptur Ģiģim ratiņus,
Puisis aizver plakstiņus..."

Beidzis Rīgas pilsētas 1. pamatskolu un 2. ģimnāziju, Jānis Viesturs Skalbe līdz 1936. gadam studē Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Šajā laikā viņš strādā arī laikraksta "Jaunākās Ziņas" vietējo ziņu nodaļā un publicē dažas recenzijas par jaunākajām grāmatām žurnālā "Sējējs". 1940. gados Jānis sāk saimniekot Kārļa Skalbes tēva mājās Vecpiebalgā. 1942. gadā viņš apprecas ar Emmu Smilgu, un 1944. gadā ģimenē piedzimst dēls Jānis. 1944. gadā Jānis Viesturs Skalbe iesaukts Sarkanajā armijā un tiek ievainots kaujās Kurzemē. Kad 1944. gadā Kārlis un Lizete Skalbes kopā ar meitas Ilzes ģimeni emigrē, Jāņa ģimene paliek Latvijā.

Pēc kara līdz aiziešanai pensijā 1970. gadā Jānis Skalbe bijis agronoms Vecpiebalgā, Gaujienā, Jaunpiebalgā, Liezērē. Jāņa Skalbe un viņa sievas Emmas ģimenē dzimuši divi bērni – dēls Jānis un meita Margrieta. Jānis Viesturs Skalbe bijis aktīvs sabiedriskajā dzīvē – strādājis ciema padomē, revīzijas komisijā, tautas kontroles grupā, Cēsu un toreizējā Gaujienas rajona laikrakstos publicēti viņa raksti par agrotehnikas jautājumiem, darbojies ciema dramatiskajā kolektīvā. (Skalbe, Jānis. Atmiņas par tēvu. Varavīksne 1979, Rīga, Liesma, 1979, 115. lpp.) Mūža nogalē Jānis Skalbe uzrakstījis atmiņas par tēvu, kas publicētas laikrakstā "Padomju Druva" (1979. gada 18. oktobrī), žurnālā "Karogs" (1979. gada novembrī) un gadagrāmatā "Varavīksne 1979".

Jānis Skalbe atceras: "Tolaik man varēja būt gadi deviņi, desmit. Vasarā dzīvojām Dubultos, un katru dienu ar tēvu gājām peldēties: viņš patālāk, es turpat maliņā. Tad tēvs paņēma mani uz rokām, iebrida jūrā un ieguldīja ūdenī teikdams, lai kustinu rokas un airējos ar kājām. Palaists pavisam vaļā, sāku grimt un, protams, kliegt, tā ka tēvam bija jāķeras pie glābšanas darbiem. "Peldi," viņš teica un atkal palaida mani vaļā, un atkal es riju ūdeni un grimu. Redzēdams, ka panākumu joprojām nav, tēvs ieveda mani lielākā dziļumā, iemeta slapjumā un es, ar bailēm cīnīdamies, sāku peldēt."

"Alauksts dzejniekam vienmēr bija mīļš, un, cik vien atceros, uz tā viņš pavadīja savus brīvos brīžus, Vecpiebalgā dzīvodams. No rīta uz ezeru tēvs taisījās itin svinīgi, tā viņam bija tāda kā ceremonija. Viņš necēlās agri kā citi makšķernieki, lai ap saules lēktu jau būtu ezerā. Paēdis brokastis tā ap deviņiem vai pusdesmitiem, paņēmis līdzi arī sviestmaizi, viņš lēnām, nesteigdamies devās uz ezeru. Salmeni galvā, ar saliekamo makšķeres kātu vienā rokā un spieķi otrā mierīgi aizgāja. Ceļš bija labi zināms: sākumā pa lielceļu gar Meirēniem vai arī pa lauku ceļu, tad pa taciņu cauri mežam taisni uz Alaukstu. Nereti viņš mežā uz liela celma, kuram visapkārt bija papardes, apsēdās vai nu kaut ko pārdomāt, vai atpūsties. Kad es gāju līdzi, tad arī es nosēdos starp papardēm tēvam blakus, un tā abi sēdējām klusēdami Tikai pēc labas pusstundas turpinājām gājienu uz ezeru. Ko viņš tā sēdēdams domāja, to man neteica, un es arī neprasīju."

"Kad tēvs rakstīja, mēs viņu centāmies netraucēt. Kad gadījās kādreiz ieiet darbistabā, viņš bija iegrimis it kā sevī, it kā transā. Rakstīdams bieži kustināja lūpas. Uzrakstīto daudz strīpoja. Dažreiz viņam arī strīpotais nepatika, tad sašvīkoto lapiņu nolika pie malas turpat uz galda. Šādu sašvīkātu lapiņu radās daudz, kamēr uzrakstīja tā, kā pašam patīk. Šīs sastrīpotās lapiņas mēs – jaunie – pievācām, lai otrā baltajā lapiņas pusē varētu kaut ko uzrakstīt." (Jānis Skalbe. Atmiņu skicējumi. Karogs, Nr. 11 (01.11.1979.))


ILZE MARTA SKALBE-LEGZDIŅA

1912. gada 23. martā Rīgā piedzimst Kārļa un Lizetes meita Ilze Marta. Kārlis Skalbe, kurš šajā laikā atrodas cietumā, vēstulē sievai Lizetei raksta: "Par māsiņu domājot, man nāk prātā Heines vārdi: "Es esmu princese Ilze, man dzīvoklis Ilzes klints." No sieviešu vārdiem šis vārds man vispatīkamāk skan atmiņā. Un Tu reiz teici, ka Ilba esot skaists sieviešu vārds. Varbūt Ilze Tev vēl vairāk patīk, varbūt māsiņu varētu saukt par Ilzīti?" ("Kārli Skalbi atceroties..." Atvase, 1979, 32. lpp.) Cietumā Kārlis Skalbe saraksta pasaku "Kaķīša dzirnavas", un pasakā dzīvo mazā princesīte Ilzīte, kurai ir vēsi pils aukstajās, krēslainajās istabās, tādēļ viņa klusiņām zogas iekšā ķēķī un, nosēdusies uz zema soliņa, klausās kaķīša stāstā...

Ilze Marta Skalbe mācās Franču licejā. Drīz pēc vidusskolas beigšanas viņa apprecas ar arhitektu Robertu Legzdiņu, un 1934. gadā ģimenē piedzimst dēls Andrejs. 1944. gadā Ilze kopā ar ģimeni un vecākiem – Lizeti un Kārli Skalbēm emigrē uz Zviedriju.

Ilze Skalbe–Legzdiņa zinājusi franču valodu un iemēģinājusi roku arī tulkošanā. Viņa pārtulko Ž. Žino darbu "Augšāmcelšanās", diemžēl manuskripta iespiešanu pārtrauc vācu okupācija. 1950. gadā izdots Onorē de Balzaka darbs "Eiženija Grandē" Ilzes Skalbes–Legzdiņas tulkojumā.

"Staltā piebaldziete ar iedzimtu un Franču licejā pirmskara laikā izkoptu intelektu garo un smago trimdas ceļu izstaigāja kā nelokāma patriote. Latviete, kas piederību savai tautai nesa ar paceltu galvu. Ilzes dārgumi bija skaidra piere un taisna stāja. Medusblondo matu izpelnīto, labi domāto patvēruma zemes komplimentu – "Bet jūs taču izskatāties kā īsta zviedriete!" Ilze saniknoti noraidīja. Kādreiz viņa rādīja etnogrāfiskas kurpju sprādzes – "Tās ir manas vienīgās vērtslietas". Sprādzes bija kalis viņas vīrs arhitekts Roberts Legzdiņš." (Aina Muchka-Kalniņa Latvija Amerikā, Nr. 2 (11.01.1997.))

Ilze rūpējusies par savu vecāku piemiņas saglabāšanu. Viņas atvilktnēs ir daudz fotogrāfiju, un 1979. gadā Ilzes Skalbes–Legzdiņas sakārtojumā, domājot par trimdas latviešu jauniešiem, ar komentāriem iznāk ilustrēts izdevums "Kārlis Skalbe stāsta...", kura ievadā Ilze raksta: "Laižot klajā šo bilžu grāmatu" par Kārli Skalbi, ar komentāriem, kā arī dzejas un prozas paraugiem pie attiecīgajiem attēliem, domāju pirmām kārtām par jaunajiem latviešiem, kas uzauguši televīzijas laikmetā un pieraduši notikumus redzēt attēlos." ("Kārlis Skalbe stāsta..." Atvase, 1979) Grāmata vizuāli un konspektīvi, reizē personīgi, pietuvinājumā, sniedz ieskatu Kārļa Skalbes dzīvē un darbos, mudinot lasīt un meklēt vēl. Par tēvu Ilze Skalbe atceras: "Visbijas karantīnas pirtī man sastingst sirds. Spokainā, pelēkā miglā kā velis, kā viesis no citas pasaules parādās tēvs, salīcis un apmulsis līdz nepazīšanai, vecs un nožēlojams, viņš paiet garām un nozūd telts durvīs. Kā zibens tai pašā brīdī manu prātu apgaismo cita aina: es redzu – salmenīcu galvā, baltā kreklā ar puķi pie krūts viņš smaidīdams nāk man pretim pa Piebalgas lielceļu. (..) Stokholmā pamestība un vientulība sasien mūs abus cieši kopā. Es pieķeros tēvam pie rokas, un viņa smaids drošinādams staro pār mani kā saule." (Ilze Skalbe. Kārlis Skalbe pēdējā ceļā. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 30. lpp. )

Ilze Skalbe dodas mūžībā 1996. gada novembrī un 1997. gada 20. jūnijā tiek apbedīta "Saulrietu" Vaktskalnā blakus vecākiem Kārlim un Lizetei Skalbēm.


KĀRLIS SKALBE

1. PIEBALDZĒNS (1879–1896)

Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta “Incēnos”. Viņš ir jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833–1888) un Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē.

Atmiņās Kārlis Skalbe rakstījis: “Savas gara spējas, domāju, esmu mantojis no abiem vecākiem. Mana māte ir sirsnīgas, bezbēdīgas un priecīgas dabas. Viņai veikla, bagāta un viegli plūstoša valoda. Viņa arī liela dziedātāja.

No tēva esmu mantojis savu intelektu, prātu. Tēvs bij liels lasītājs, liels grāmatu draugs. Manas mīļākās rotaļas agrā bērnībā bij pavasaros svilpes griezt un stabules maukt. Mīlēju arī noiet noriņā, sakurt uguni un sēdēt pie ugunskura. Tādas rotaļas, kur bij vajadzīgs fizisks spēks un veiklums, es labprāt nemīlēju, tā piem. netikās man akmeņus mētāt, ar lingu sviest u. t. t.

Rotaļājoties es labprāt mīlēju savrupību un vientulību.
Vēlākos gados, kad biju jau paaudzies, tāpat agrā jaunībā mans lielākais prieks bij dziedāt. Dziedāju gan viens (lopus ganīdams), gan kopā ar citiem.” (Skalbe, Kārlis. Mākslinieka tapšana un izveidošanās. Ritums, Nr. 2, 1923, 1. febr.)

Mazajam Kārlim patīk arī uzturēties tēva Jāņa smēdē un skatīties nokaitētas dzelzs tapšanā par nepieciešamo lietu. Diemžēl, kad Kārlim ir vien astoņi gadi, tēvs aiziet mūžībā un visa ģimenes apgāde nu gulstas uz mātes Edes pleciem. Turpmāk ar Kārli nodarbojas māte, kura aktīvi apmeklē gan brāļu draudzi, gan luterāņu dievnamu, iemācot dēlam gan dziesmas, gan lasīt. Turklāt ved uz papildu lasīšanas nodarbībām pie mācītāja Johana Heinriha Gulekes pērmindera mājās Baruckās.

Skolas gaitas viņš uzsāk Veļķu pagastskolā (1887–1890), bet pēcāk pāriet mācīties uz Vecpiebalgas draudzes skolu (~1890–1895). Šajā laikā kopā ar Skalbi skolā mācījušies arī grāmatizdevējs Jānis Roze, rakstnieks Augusts Bračs, diplomāts Hermanis Albats, advokāts Antons Ozols, literatūras kritiķis un tulkotājs Jānis Bērziņš-Ziemelis.

Atmiņās Kārlis Skalbe rakstījis, ka no skolas priekšmetiem visvairāk patikušas reliģijas stundas, ģeogrāfija, vēsture un latviešu lasīšana, bet pavisam nav patikusi rēķināšana. Tomēr skolas gadus viņš atceras nelabprāt:
“Par skolu vispār varu teikt, ka tur man ne visai patika. Daži gan saka, ka par skolu viņiem esot labas atmiņas un tie vēlreiz vēlētos skolā iet, bet es to nevaru teikt. Man pat sapņi par skolu ir nepatīkami un mocoši. Skolā jutos nebrīvs un nospiests. Kad mani izsauca pie tāfeles vaj katedra atbildēm, man uznāca pilnīgs sastingums. Man pat likās, ka es runāju kādā man svešā balsī. Jā, vispār par skolu man nav patīkamu atmiņu. Te ir tikai nedaudzi izņēmuma gadījumi un brīži. Tā piem. man patikās vakarā, kad nodzēsa ugunis un kad guļamajā istabā kāds sāka stāstīt pasaku. Patikās man arī pēdējās dienas pirms skolas slēgšanas uz svētkiem. Tad uzdevumus neprasīja, bet skolotājs vaj citi skolēni kaut ko lasīja priekšā.

Atceros, ka arī es pats tiku lasījis skaļā balsī un ar lielu prieku. Vēl kā patīkamu momentu no skolas laika varu atzīmēt – pirmās grāmatas dabūšanu no skolas bibliotēkas. Grāmata bij: “Mazais mūks un Kalifs Stārks”. Par grāmatu biju ļoti priecīgs. Man likās, ka Mazais mūks zīmējas uz mani, ka tā ir grāmata taisni priekš manis. Tikai šādu patīkamu brītiņu skolas dzīvē nebij daudz.” (Skalbe, Kārlis. Mākslinieka tapšana un izveidošanās. Ritums, Nr. 2, 1923, 1. febr.)

Vecpiebalgas draudzes skolas vadītājs Jānis Sliede, kurš vēlāk apprecēsies ar Kronvalda Ata meitu Mildu, pamana Kārlī literārās dotības un nereti lasa viņa domrakstus visai klasei priekšā. Šajā laikā top arī pirmie literārie darbi. Daiļradīšanas iedvesmas avoti ir gan daba, gan vienatne, gan arī skolas lasāmās grāmatas un tautas romances, kā arī Ausekļa, Edvarda Zvārguļa-Treimaņa, Vensku Edvarda dzejas un Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”.

“Pirmo dzejoli uzrakstīju 12 gadus vecs. Bij kluss, skaists vakars. Tāluma kaut kur bij dzirdama ratu rīboņa, kuŗa harmoniski un skaisti atbalsojās vakara klusumā. Man viss tas ļoti patika un taču pār mani, laikam, nāca kāda jūsma. Es uzrakstīju pantiņu, kurš iesākās šādi:
“Jau kurmis alā ierāpo,
Un rati mājā ieripo.”

Pēc tam šad tad tiku rakstījis pa dzejiņai uz bērza tasēm. Atceros arī, ka reiz gulēju uz noras un rakstīju pasaku. Bij gaiša, saulaina diena, un daba vispār bij ļoti gaiša un priecīga noskaņa. Arī man bij ļoti labi ap dūšu, es sadabūju burtnīcu un sāku rakstīt savu pasaku.” (Skalbe, Kārlis. Mākslinieka tapšana un izveidošanās. Ritums, Nr. 2, 1923, 1. febr.)

Vasaras brīvlaikos Kārlis Skalbe strādā par ganu. Šis darbs viņam patīk daudz labāk nekā mācības skolā, jo var būt pats ar sevi, domāt, fantazēt un rakstīt. Tomēr paškritika ir pārāk liela un skolas laikā sarakstītie darbi tiek sadedzināti smēdē.

Pēc skolas beigšanas viņš strādā gadījuma darbus – par puisi pie saimniekiem, par vēršu dzinēju un kolportieri pie grāmattirgotāja Jāņa Ozola Cēsīs.

“Mans veikals nebija visai ienesīgs, jo man tik briesmīgi gribējās, lai pērk derīgas grāmatas, ka es nolaidu visu peļņas tiesu, ja kāds kaulējās, kā ieradis ar apkārtstaigājošiem paunu žīdiem. Un man pašam bija dienas, kad iekritu kā bezdibenī un nezināju, vai rīts vai vakars, – tik sēdēju un lasīju grāmatas, kamēr biju izlasījis visu, kas manā nastā bija interesants un pievilcīgs.” (Skalbe, Kārlis. Kārlis Skalbe stāsta.... Sast. Ilze Skalbe-Legzdiņa. Bromma: Atvase, 1979, 18. lpp.)

1896. gada 3. jūlijā laikrakstā “Balss” ar pseidonīmu Austris parādās pirmais Kārļa Skalbes dzejolis “Sapnis”.

Sapnis

Man prātā stāv kāds sapnis briesmīgs, baigs:
Kad dzīve bij man jauka paleja,
Kad tikai smaidos spīdēja man vaigs,
Kad tikai priekos acis mirdzēja...

Es cieši gulēju... Pie manām kājām
Ar vaigu sēri laipnu māte sēdēja
Un klusu lūgšanu par mani skaitīja.
Tad viņa ņēma mani, un mēs gājām...
Kur saule spīdēja, kur auga puķes košas,
Kur dzirdamas bij putnu dziesmas mošas,
Kur debess bija zila – mani laida kājām.
Bet tur, kur vētra drūmi šņāca,
Kur viļņi, bangas šausmi krāca,
Kur debess bija slēpta mākoņos,
Kur puķu vietā čūskas minas
Un šņācot mums ap kājām tinas,
Kur uguns liesmas brakšķēdamas dedza,
Tur nesa mani un ar savu miesu sedza.
Tad viņa izdzisa kā ēnā saules stars,
Ar vaigu sēri laimē smaidot
Un klusu lūgšanu par mani skaitot...
Un ilgi, sirdij drebot sāpēs,
Pie mātes dārgā līķa stāvēju...

Man bija viss... un remdēt varēju es laimes slāpes...
Viss, viss, caur viņu viss...
Man visi sauca, lai es baudot,
Bet paliku es, sāpēs stāvot, raudot...
Tad ātri cēlos... še es mokās smaku,
Un mātes līķi apakš ziediem raku...
Vēl reizi skūpstīju es viņas lūpas bālās,
Kā kuģis, dodoties uz jūras tālās.
Tad projām devos tur, kur vētra baida.
Kur ēna, čūskas, liesmas gaida...

Vēl izsapņots šis sapnis nava vis...
Vēl mokos es... pa kājām čūskas minas
Un šņācot man ap galvu, krūtīm tinas...
Un liesmas degošās jo karstākas vēl ceļas,
Vēl viļņi krācot pār’ pār galvu veļas... (Kārlis Skalbe)

Tajā pašā gadā iespiesti vēl daži Skalbes dzejoli (“Kādai sirdij”, “Liekulim”, “Par vēlu viss!” u. c).

2. RAKSTVEŽA PALĪGS UN SKOLOTĀJS. RAUNA, ĒRGĻI (1898–1904)

1898. gadā par paša līdzekļiem iznāk pirmais dzejojums grāmatā “Pie jūras”. Kārlis Skalbe sāk strādāt Raunā par pagasta rakstveža Eglīša palīgu, pagūstot piedalīties arī vietējā teātra sarīkojumos. Tomēr pēc pusotra gada darbu Raunā viņš pamet, jo sastrīdas ar Eglīti darba apstākļu – nepietiekamas pārtikas dēļ. Vasarā viņš atkal strādā par kolportieri, bet rudenī viņš turpina rakstveža palīga darbu Ērgļos, kur strādā pie dzejnieka Pētera Blaua. Šeit viņš nokļūst intelektuālā vidē – pagastmājā un skolā pieejamas grāmatas, un Skalbe aizraujas ar Tolstoju, Čehovu, Mopasānu, uzdrīkstoties pat aizrakstīt izcilajiem krievu rakstniekiem Tolstojam, Gorkijam un Čehovam.

“Kādu nedēļu pēc tam kājām ieradās pie manis Ērgļos nākamais palīgs Skalbe; maigs līdz kautrībai naivs, lauku saulē drusku applucis, likās, izlaidīgs jauneklis savas mātes pavadībā. Viņa māte, pamaza auguma, ļoti mīļa, rosīga un runīga māmiņa, bij visai laimīga un priecīga, ka dēls atradis Ērgļos pie manis vietu, lai gan nevarēju šim viņas priekam atrast nekāda dibināta iemesla, jo no rakstveža karjeras neturēju lielas lietas un algu palīgam, kurš bij jāalgo pašam, varēju maksāt tikai 5–8 rbļ. mēnesī, pie visa brīva (pats pelnīju tajā laikā ap 30 rbļ. mēnesī). Tā Skalbe sāka dzīvot pie manis; bij kluss un atturīgs un uzcītīgi strādāja kancelejas darbus, kuros jau bij ievingrinājies, Raunā dzīvodams. Viņam bij oriģinels, slaidiem un gracioziem izlaidumiem rotāts, bet glīts un labi lasāms rokraksts. [..]

Lai gan mūsu attiecības bij labas, tomēr varēja pamanīt, ka sausais formālais kancelejas darbs Skalbi neapmierināja. Bija brīži, sevišķi pavasaros, kad varēja novērot Skalbi, aizmirsušu iesākto priekšā stāvošo dienas darbu, sēdām rokā atspiestu galvu un ilgu pilnu skatu raugāmies pa logu laukā, debess tālēs.” (Blaus, Pēteris. Skalbe Ērgļos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 25., 26. lpp.)

Ērgļos Skalbe iepazīstas ar Rūdolfu Blaumani, kurš tur bieži apciemo gan savu brāli Arvīdu Blaumani, gan Pēteri Blauu. Blaumanis kļūst arī par tādu kā Kārļa Skalbes literāro skolotāju, ievietodams viņa dzeju laikrakstos “Dienas Lapa”, “Pēterburgas Avīzes”, kur pats tolaik strādāja, un norādot uz stila u. tml. trūkumiem.

“Rūd. Blaumanis visai simpatizēja Skalbem un, kā jau viņš bij paradis ar apdāvinātiem jaunekļiem apieties, centās Skalbi izveidot pēc sava prāta. Tā šad un tad starp viņirem izcēlās strīds par dažādām sabiedriskās dzīves parādībām, revolūciju un sociālismu, no kura revolucionārām tendencēm Rūd. Blaumanis centās Skalbi atrunāt. Tomēr man likās, ka tāda, varētu teikt, drusku uzmācīga simpātija no Blaumaņa puses Skalbi drīzāk viņam attālināja, nekā tuvināja. Literāriskā ziņā šajā laikā Blaumanis, bez šaubām, varēja Skalbi iespaidot, un Skalbe daudz ko no Blaumaņa mantot.” (Blaus, Pēteris. Skalbe Ērgļos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 28. lpp.)

1900. gadā viņš rakstveža palīga darba gaitas beidz. 1901. gadā Kārlis Skalbe pašmācības ceļā sagatavojas un Jēkabpilī noliek eksāmenus, iegūstot tautskolotāja tiesības. Rudenī viņš uzsāk darbu kā otrais skolotājs Ērgļu pagastskolā, kuru vada Rūdolfa Blaumaņa brālis. Līdztekus šim darbam, 1902., 1903. gada pavasara ceturksnī, viņš strādā arī Raunas draudzes skolā par otro skolotāju pie Augusta Brača.

“[..] sava maigā rakstura labad viņš pie skolniekiem ieguva lielu piekrišanu un mīlestību, bet dažus vecu laiku ļaudis dzirdēja izsakāmies, ka Skalbe bērnus mācot bezdievībā un tos palaižot.” (Blaus, Pēteris. Skalbe Ērgļos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929,. 28. lpp.)

Šajā laikā notiek arī tuvāka iepazīšanās arī ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, Jāni Poruku. Savukārt 1903. gada jūlija beigās Rīgas garīgā semināra “Pērkoņa koris” rīkotajos zaļumsvētkos Ērgļos Kārlis Skalbe iepazīstas ar nākamo sievu Lizeti Erdmani, ar kuru uzsāk sirsnīgu saraksti. Tuvāka iepazīšanās notiek Rīgā, kur Skalbe reizēm ierodas. Abu draudzība drīz vien pāraug mīlestības jūtās.

Ērgļu un Raunas posmā iznāk dzejoļu krājums “Cietumnieka sapņi” (1902) un pirmā pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904), kas “rakstīta Zeltlīzītei” – Lizetei Erdmanei. 1904. gada rudenī iznāk trešā grāmata – dzejoļu krājums "Kad ābeles zied".

Grozdonas un Biržu apkārtnē sāk darboties nelegāls pulciņš "Trubadūri Vidzemē", kurā iesaistās arī Kārlis Skalbe. Pulciņa biedrus apvieno vēršanās pret monarhiju, birokrātismu un arī reliģiju. Skalbe nav aģitators, tomēr viņa nepiesardzīgā valoda un strauji augošā popularitāte nepaliek apslēpta vadībai. Kādu dienu ceļā uz Vecpiebalgu tiek nozaudētas proklamācijas, kas izkritušas no ratiem, un Kārli Skalbi kā politiski neuzticamu 1904. gadā atlaiž no skolotāja darba. Viņš uzturas pie draugiem – Rīgā pie Ata Ķeniņa, Jūrmalā pie Raiņa, Koknesē Atradzes vasarnīcā kopā ar Antonu Austriņu pie Jāņa Akuratera un Kārļa Krūzas, pēcāk – Dundagā Ģipkas skolā, kur Austriņš strādā par skolotāju. Ģipkas skolā viņš nejūtas labi, tāpēc gada beigās dodas atpakaļ uz Rīgu. Tur viņš īsu brīdi strādā laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā.

3. REVOLŪCIJA. EMIGRĀCIJA. APCIETINĀJUMS (1905–1913)

1905. gads iesākas ar revolūciju un Kārlis Skalbe arī ir revolucionāru aktīvā. 13. janvārī no gājiena uz demonstrāciju un iespējamiem ievainojumiem pasargā Lizetes apciemojums no laukiem. Savukārt draugu Antonu Austriņu demonstrācijā smagi ievaino. Revolūcija un tai sekojošie aresti atstāj uz viņu lielu iespaidu.

Februārī pēc Rūdolfa Blaumaņa ierosmes Rīgas Latviešu biedrībā tiek sarīkots Kārļa Skalbes vakars.

Tikmēr draudzība ar Lizeti Erdmani kļūst aizvien nopietnāka un abi domā par salaulāšanos. Tomēr līdz laulībām vēl jānogaida. Abi dzīvo šķirti. Kārlis Skalbe uzturas Koknesē, Cēsīs, Rīgā un pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa viņa mājās “Leukādijās”. Lizete Seces Birzniekos, aizbrauc uz Tērbatu nokārtot mājskolotājas eksāmenu.

Kārlis Skalbe – Lizetei Erdmanei, Koknesē, 1905. gada 3. martā

“Mīļo draudziņ!

[..] Kā tev iet, manu Zīlīt? Es zinu Tavas domas: “Var būt, ka tā nemaz nav mīlestība, var būt, ka tā ir tikai kaislība”... Tu varbūt esi nodomājusi no manis atsacīties, man nerakstīt, bet man tik dzīvi skan ausīs Tava balss: “Pagaidi, es nolikšu eksāmenu, tad es būšu Tev pavisam cita sieva.” Vai Tu vēl atmini, kad man to teici, rudeņa vakarā šķiroties uz ielas? Pa platformu staigājot, es redzu, ka pienāk vilciens un Tu stāvi uz vagona kāpšļiem, ar pelēku cepuri galvā. Katra vieta man atgādina Tevi. Mana atmiņa visur atrod zīmes no Tevis.

Nezinu, kur palikšu. Man nav it nekādu saišu ar dzīvi: viss man ir kļuvis svešs un vienaldzīgs. Tu zini, ka es svārstos nenoteiktības šaubās: brīžiem domāju braukt un palikt pie Tevis, tad man ienāk prātā, ka nevarēšu tur palikt, ka tur nebūs diviem vietas. Tad domāju palikt līdz aprīlim Rīgā, tad – braukt uz Dvinsku, tad uz Somiju, Krimu. Ar domām nevaru tikt ne pie kāda prātīga sprieduma, un nav arī vērts: nāk iedomu vilnis un aizsviež tālu pāri visiem prātīgiem nodomiem. Kad es varētu disciplinēties un palikt par krietnu un prātīgu cilvēku! Es zinu, ka Tu necienī manas bērnišķīgās, subjektīvās dvēseles. Vai ir tāds cilvēks, kam viņa vajadzīga, šī slinkā, palaidnīgā dvēsele, kura nekur nevar atrast mājas? Un kad Tu zinātu, par kādu Mesiju mani tur Ērgļos? Es atvedīšot sociālistus un tad iešot ar sarkanu flangu uz muižu. Dienestnieces runājot: lai Dieviņš palīdzot tam Skalbem, var būt, ka viņām ar tad vairs nebūšot tās nastas jānes. Piebalgā miertiesnesis ar bailēm gaidot manu atnākšanu. Žēl, ka viņiem jāviļas.” (Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 1. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Elpa, 2001, 318.–319. lpp.)

1905. gada 10. novembrī darbu sāk tautskolotāju kongress Rīgā. Kārlis Skalbe ir skolotāju centrālbiroja loceklis. Viņš uzstājas ar runu, kurā aktualizē domu par Latvijas autonomiju.

Gada beigās Kārlis Skalbe nodibina un rediģē žurnālu "Kāvi", kurā lasāmi ne tikai literāri darbi, bet arī asi pret carisko patvaldību vērsti raksti. Žurnāls tika slēgts un pret Kārli Skalbi tika ierosināta prāva.

1906. gada sākumā Skalbe ir spiests emigrēt. Viņš sākotnēji dodas uz Pēterburgu, tad caurbraucot uz Stokholmu, Kopenhāgenu, Berlīni un visbeidzot Cīrihi, kur iepazīstas ar vienu no Latvijas autonomijas idejas propagandētājiem, vēlāko Latvijas diplomātu un iekšlietu ministru Miķeli Valteru. Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis atzīmējis: “Varbūt nemaz nav pārspīlēts Pāvila Rozīša uzskats, ka “1905. gadā Skalbe ir to revolucionāru rindās, kuri jau toreiz sapņoja par patstāvīgu Latvijas valsti.” Šāds sapnis, vienalga, klusinātāks vai skaidrāk jaušams, ir Skalbes viens no ilgu pasaules mērķiem jau tad, kad par to domā tikai vēl nedaudzi.” (Vecgrāvis, Viesturs. Salaulāties ar Latviju jeb Kārļa Skalbes ceļš uz Latvijas valsti. Skalbe, Kārlis. Runas un raksti. Sast. Viesturs Vecgrāvis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 5. lpp.)

Lizete paliek Rīgā, jo jāpabeidz izdot Skalbes rediģētais žurnāla “Kāvi” otrais numurs. Pavasarī arī viņa ierodas pie Kārļa Skalbes Cīrihē.

Tomēr dzīve Skalbem Cīrihē kļūst nepanesama gan emocionāli, gan finansiāli, un jau maija sākumā – viņš kopā ar Lizeti caur Austriju, Ungāriju, Poliju – ierodas atpakaļ Rīgā, lai arī joprojām valda terors un daudzi aktīvākie revolūcijas dalībnieki tiek apcietināti vai nošauti. Pāris mēnešus viņš atkal uzturas pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa. Jūnijā Kārļa Skalbes vadībā iznāk daiļdarbu un rakstu krājums “Ziemas naktis”, kas ir tiešs žurnāla “Kāvi” turpinājums, kā arī kopā ar astoņiem citiem dzejniekiem – Kārli Štrālu, Kārli Krūzu, Augustu Baltpurviņu, Eduardu Cālīti, Kārli Jēkabsonu, Zemgaliešu Birutu, Jāni Akurateru un Jāni Jaunsudrabiņu – paraksta neatkarīgās mākslas deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi” žurnālā “Dzelme”.

Nodzīvojis divus mēnešus pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa, Skalbe apmetas pie māsas vīra Reinholda Medņa Valkas apriņķa Abula skolā, kur drīz vien kāds viņu denuncējis un viņš tiek apcietināts. “[..] uzpērkot policistu, viņš tiek atbrīvots, taču joprojām skaitās policijas meklēta persona.” (Vecgrāvis, Viesturs. Salaulāties ar Latviju jeb Kārļa Skalbes ceļš uz Latvijas valsti. Skalbe, Kārlis. Runas un raksti. Sast. Viesturs Vecgrāvis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 5. lpp.) Līdz ar to nākas atkal emigrēt. Šoreiz uz Somiju, kur viņš kopā ar Lizeti uzturas vairāk kā gadu. Ziemu nodzīvojot Helsinkos, tad 1907. gada vasaru Ekenasas pilsētā, dažas nedēļas Vallinkoskā pie Imatras, pēc tam atkal Helsinkos. Tomēr arī Somijā nav droši un viņš dodas tālāk, uz Norvēģiju, Oslo. Lizete darba dēļ paliek vēl Helsinkos, taču 1908. gada janvārī dodas pie viņa un uzsāk darbu Glodta cigāru fabrikā. Norvēģijas posmā Skalbe plašāk iepazīst cittautu literatūru, pasakas, pārlasa latvju dainas. Norvēģijas posms ilgst līdz 1909. gada oktobrim, kad viņš atkal atgriežas Rīgā. Kārlis kopā ar Lizeti apmetas uz dzīvi Torņakalnā.

Pa emigrācijas gadiem iznāk dzejoļu krājumi "Zemes dūmos" (1906), "Veļu laikā" (1907), "Emigranta dziesmas" (1909) un pasaku un tēlojumu krājumu "Ezerieša meita" (1907).
1910. gada pavasarī Kārlis Skalbe salaulājas ar Lizeti Erdmani Jāņa baznīcā, Rīgā. Kad atkal notiek politiski neuzticamo vajāšana, Kārlis aizbrauc uz laukiem pie bērnības drauga Avena, Cirstu skolā. Rīgā paliek gaidībās esošā sieva Lizete.

1910. gada 23. jūnijā piedzimst dēls Jānis Viesturs (saukts par Ģigi) un Kārlis Skalbe atgriežas Rīgā un ar ģimeni apmetas mecenāta Augusta Dombrovska Burtnieku namā Vecmīlgrāvī, kur tobrīd dzīvo arī Jānis Jaunsudrabiņš, Krišjānis Barons, Jānis Akuraters.

Viņš uzsāk darbu laikrakstā “Rīta Vēstnesis”, bet, kad no turienes tiek atbrīvots, piesakās par latviešu valodas skolotāju Société Polyglotte kursos. Diemžēl administrācija, ievākdama ziņas par kandidātu, atrod žurnāla “Kāvi” meklēto redaktoru, un 1911. gada 15. decembrī Pēterburgas tiesu palāta Rīgas apgabaltiesā piespriež viņam gadu un 8 mēnešus garu apcietinājumu, sodu izciešot Rīgas Termiņcietumā.

Kārlis Skalbe – Lizetei Skalbei, 1912. gada 7. februārī

Mīļā Zete!

[..] Ko dara Ģiģis? Es vienmēr tā gribētu jautāt, ja tikai Tev būtu ko atbildēt. Man tas puika laikam ir ļoti mīļš. Un Tu jau vari man pāra vārdos atrakstīt. Tos piecus rubļus šinī mēnesī man vairs neiemaksā, bet nopērc par viņiem kaut ko priekš Ģiģa: cepuri, zābaciņus, svārkus vai citu ko, lai viņš var visur iet un uzstāties “kā labi audzināts jauns cilvēks.” (Avots: Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 4. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Elpa, 2005, 63. lpp.)

Vecmīgrāvaja Burtnieku nama iedzīvotājs, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš par ieslodzījumu laiku atminas: “Posmā, kamēr ģimenes galva bija prom, jaunajai kundzei ar Jāni nebija viegli. Mēs, pārējie pils iedzīvotāji, kaut cik piepalīdzējām tikt galā gan ar mājas darbiem, gan ar produktu piegādi, līdz tad ieradās viņas jaunākā māsa un pēc pāris nedēļām arī māte, gan tikai uz pāris nedēļām. Nu gāja citādi pavisam gludi, tikai kad sāka runāt par bērna kristīšanu, mātes un meitas starpā nebija īstas saskaņas. Ģiģis vēl bij visai mazs, tāpēc Zete un arī es, kā sarunātais krusttēvs, gribējām gaidīt, kamēr pārnāk tēvs. Beidzot vecā kundze arī piekāpās, un mēs jau klusām priecājamies, viņu tik viegli pieveikuši. Te kādā vakarā, ar mazo Ģiģi ilgāk laukā pabijusi, mamma Zetei īsi paziņoja, ka viss jau kārtībā. – Viņa bija bērnu aiznesusi pie mācītāja, pati paturējusi uz rokām un divu liecinieku klātbūtnē likusi nokristīt.

Kristītais vārds mūsu Ģiģim tagad gan bija Jānis, bet mēs viņu joprojām saucām par Ģiģi. Un es vēl šodien neesmu skaidrībā, vai viņš man īsts krustdēls vai tikai padēls. Jo pie kristīšanas neesmu viņu turējis, kā visus citus kristabērnus.” (Jaunsudrabiņš, Jānis. Atspīdumi. Skalbe, Kārlis. Rakst. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 21.–22. lpp.)

Atrodoties ieslodzījumā, 1912. gada 23. martā Kārļa un Lizetes ģimenē piedzimst otrs bērns – meita Ilze Marta. Kārli Skalbi atbrīvo 1913. gada februārī.

Lizete Skalbe – Kārlim Skalbem, 1912. gada 16. martā

Mīļais Kārli!
Mums abām iet ļoti labi. Ģiģis bij briesmīgs nemiernieks, bet Ģiģa māsa, liekas, būs toties mierīgāka. Viņa ir maziņa un resna. Bij tikpat smaga kā Ģiģis, bet izskatās daudz mazāka, mazām, mazām kājiņām un domāju, – viņš sauks to par lelli. (Avots: Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 4. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Elpa, 2005, 71. lpp.)

Pasaku ķēniņš

Pils un būda mirdzēt sāk –
Ciemā pasakķēniņš nāk.
Kalējs ceļa malā kaļ,
Kaķīts dzirnaviņas maļ.
Puķīte no zemes lied
Raudzīties, kas tur tā iet,
Gaismas tālas pavadīts.
Līči, āres ziedēt sāk –
Pasakķēniņš ciemā nāk.
(Antons Austriņš)

Cietumā viņš daudz lasa, strādā un tulko – Turgeņevu, Hamsunu, Vaildu, kārto Latvju dainu izlasi un saraksta pasakas – “Mūžīgais students un viņa pasaka”, “Pelnrušķīte”, “Milzis”, “Bendes meitiņa”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Sarkangalvīte”, “Kaķīša dzirnaviņas”, “Jūras vārava”, kas iekļautas krājumā “Ziemas pasakas” (1913).

4. CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI. PIRMAIS PASAULES UN NEATKARĪBAS KARŠ (1914–1919)

1914. gada vasaru ar ģimeni viņš pavada Smārdē. Rudens atnāk ar Pirmā pasaules kara vēstīm. Viņš kļūst par laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” korespondentu Polijā. Viņš publicē īsus tēlojumus par kara notikumiem un sastaptajiem karavīriem. Tēlojumi tiek apkopoti krājumā “Kara gleznas”.

“Būtībā tieši ar šiem tēlojumiem – īsiem laikmeta pārdomu uzzibsnījumiem – sākas tā Skalbes intīmi personiskā, izteikti sirsnīgā un vienlaikus patriotisko pārdomu un nākotnes cerību caurstrāvotā vēstījuma maniere, kas pēc dažiem gadiem spoži uzplaukst Latvijas valstiskuma gribas un pārliecības, neizbēgamības apliecinājuma grāmatā “Mazās piezīmes”.” (Vecgrāvis, Viesturs. Salaulāties ar Latviju jeb Kārļa Skalbes ceļš uz Latvijas valsti. Skalbe, Kārlis. Runas un raksti. Sast. Viesturs Vecgrāvis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 6.–7. lpp.)

1915. gadā Kārlis Skalbe pārceļas uz Valku, kur sāk strādāt laikrakstā “Līdums”. Viņš runā bēgļu sapulcēs, lai uzturētu nacionālo garu – par tautasdziesmām un pasakām, pulcē ap sevi rakstniekus. Vēlāk uz Valku pārceļas arī dzīvesbiedre ar bērniem.

“Ieradās Antons Austriņš, Akurāters, Edvarts Virza, vēlāk Pāvils Rozīts. Vakarus pavadījām kopā. Katru piektdienas vakaru aicinājām pie sevis arī paziņas un draugus. Tie bija piektvakari, kuŗos lasījām dzejas, muzicējām, triecām pie tējas un ceptiem kartupeļiem un bezgala daudz dziedājām. Skalbe šais vakaros bija visdzīvākā un siltākā dvēsele. Viņam nekad netrūka valdzinošu sarunu. Varēja apbrīnot viņa intuīciju politisko notikumu novērtēšanā.” (Erss, Ādolfs. Skalbe Valkā. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 85.–86. lpp.)

Kara un arī citu apstākļu dēļ viņam bieži jāmaina dzīves un darba vietas. Novembrī Skalbi aicina uz Pēterburgu piedalīties Bēgļu apgādāšanas komitejas sēdē, kur jāapspriež rakstnieku pabalstīšana. Savukārt 1915. gada decembrī, Latviešu kultūras biroja uzaicināts, Kārlis Skalbe aizbrauc uz Maskavu, vadīt šī biroja mākslas nodaļu. Maskavas perioda lielākais veikums ir latviešu mākslinieku darbu pirmās izstādes sarīkošana Maskavā. Līdztekus viņš rediģē žurnālu “Varavīksne”.

1916. gada maijā Skalbe atgriežas pie ģimenes Valkā, kur Lizete strādā Bēgļu apgādāšanas birojā Valkā. Viņš saslimts ar smagu, tīfam līdzīgu slimību un kādu laiku noguļ slimnīcā. Savukārt vasaru pavada Valmierā pie Jāņa Lapiņa, aizbraukdamas arī uz Burtniekiem un Ainažiem. Rudenī Skalbe ir Rīgā, kur strādā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, sastāda antoloģiju “Kara dziesmas” un rakstu krājumu “Latviešu strēlnieks”. Gada nogalē viņu iesauc latviešu strēlnieku rindās. Skalbe kaujās nepiedalās, bet strādā kancelejas darbu.

Edvarts Virza atminas: “Beidzot pienāca laiks, kad arī Skalbem bij jātērpjas zaldāta drēbēs un viņu ieskaitīja otrās šķiras strēlnieku vezumniekos. Viņam bij milzīgi zābaki un zaldāta šinelis un ādas josta ap vidu. Zaldāts viņš bij, bet viņam nebij viņa apmācības, un tas radīja brīžam daudzus sarežģījumus. Šinī laikmetā viņš dzīvoja Ģetrūdes ielā, Pīpiņa mājā, kopā ar Akurāteri. [..]
Šajā dzīvoklī gāja ļoti omulīga dzīve, kura norisinājās visvairāk ķēķī. Liels speķa cienītājs būdams, Skalbe še viņu čurkstināja cauriem vakariem uz pannas. Še tika runāts par daždažādām Latvijas lietām un gaišā paredzēšanā atvērās viss tas, kas ar Latviju vēlāk notika. [..]”
Pēc dažiem piedzīvojumiem mēs nonācām pozīcijās un še notikās atgadījums, kas rādīja, ka Skalbe, neskatoties uz visu savu lirisko raksturu, bij diezgan aukstasinīgs. Mēs gājām ciešā pulkā pa pozīciju ceļu un pie apvārkšņa aiz meža skaidri bij saredzams vācu izlūkošanas balons. Drīz vien abās pusēs ceļam ap mums sāka krist vācu granātas. Akurāters, kas savā dzejā bij daudz kareivīgāks par Skalbi, milzīgi noskaitās, ka viņam kāds tuvojas, un, gribēdams viens pats glābties, skriešus devās uz priekšu. Mēs ar Skalbi lēni palikām nopakaļus, jo viņš necik ātri nevarēja paiet ar saviem milzīgajiem zaldātu zābakiem. “Eidiņ, iesim reizē, tu jau redzi, ka esmu tāds paresns un man ir gŗūti,” sacīja viņš. Saķērušies elkonēm mēs visā lēnumā izgājām no ienaidnieka uguns.” (Virza, Edvarts. Skalbe strēlnieku pulkos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 49.–51. lpp.)

1917. gada vasarā Rīgā Kārlis Skalbe vada žurnālu “Laiks”, bet pēc Rīgas krišanas viņš atgriezās Valkā. Tur kopā ar Arturu Kroderu viņš vada un rediģē žurnālu “Jaunā Latvija”.

1917. gada vasaras beigās Kārlis Skalbe ir Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis. Kādā no sēdēm viņš uzstājas par neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu. No šīs domas viņš nav atkāpies jau kopš 1905. gada. Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes uzdevumā viņš novembrī uzraksta uzsaukumu “Visiem latviešiem”, kas tiek izplatīts 35 000 eksemplāros.

Fragments no uzsaukuma:
“Latvieši!
Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidat vairs citas atlaišanas. Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem. Ņemat sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā to, kura tagad iet bojā.
Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!” (Skalbe. Kārlis. Kārlis Skalbe stāsta.... Sast. Ilze Skalbe-Legzdiņa. Bromma: Atvase, 1979, 57. lpp.)

1918. gadā par īpašu notikumu kļūst Kārļa Skalbes patriotiskā dzejoļu krājuma “Daugavas viļņi” iznākšana. Novembra sākumā Kārlis Skalbe no Valkas ierodas Rīgā un apmetas uz dzīvi Ermaņa Pīpiņa namā Ģertrūdes ielā. Ceļš uz Latvijas neatkarību norisinās strauji. Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks apvienojas un izveido Tautas padomi, kurā kā nacionāldemokrātu partijas pārstāvi ievēl Skalbi. 18. novembrī Latvijas Tautas padome pasludina jaunu valsti – Latvijas Republiku. Vakarā pie Kārļa Skalbes dzīvoklī norisinās mazas svinības.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, Pētera Stučkas valdībai ienākot Rīgā, Skalbe kā Tautas Padomes loceklis ar Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību dodas uz Liepāju. Savukārt Lizete Skalbe paliek ar bērniem un strādā Preses birojā. Liepājā Kārlis Skalbe tiek deleģēts risināt sarunas ar Andrievu Niedru.

Tēlojumi par šo periodu iznāk grāmatās “Kurzemē” (1919), “Pa dzimtenes ceļiem” (1920) un “Mazās piezīmes” (1920).

“Ceļš uz Latvijas neatkarību bija grūts, un cīņa ārkārtīgi smaga. Bet par Skalbi jāsaka, ka viņš šo cīņu it kā par savu vienīgo dzīves saturu uzstādījis. Jo kritiskāks bijis Latvijas stāvoklis, jo drošāk skanējuši viņa sirsnīgie un atklātie vārdi. Kad pag. gada rudenī proklamēja Latvijas neatkarību, es visas tās lielās dienas redzēju Skalbi staigājam ar prieka staru sejā.” (Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 6. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Mansards, 2013, 227. lpp.)

5. STARP VECPIEBALGU UN RĪGU. SAEIMAS DEPUTĀTS, ŽURNĀLISTS, RAKSTNIEKS (1920–1940)

1920. gadā Kārlis Skalbe tiek ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē, vēlāk Latvijas Republikas Saeimā par deputātu (1922–1925; 1931–1934). Savukārt 1930. gadā viņš tika ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadītāju.

“Tie bija laiki, kad dzejnieks kļuva par latvju strēlnieku, vēlāk par saeimas deputātu. Man šķiet, abos šajos novados Skalbem sevišķus nopelnus pierakstīt nevarēs. Šaubos vai no viņa lodes ir kāds ienaidnieks kritis, un vai bez viņa līdzdalības valsts dzīve nebūtu ņēmusi to pašu virzienu. Turpretim kā Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdis, kas viņš sabija vairākus gadus no vietas, dzejnieks bija neatsverams. Te atklājās arī viens no viņa apslēptajiem talantiem, — izrādījās, ka Skalbe bija arī lielisks runātājs. Viņa sirsnīgums, gleznainā valoda, apvienota ar patīkamo balsi, iekaroja visas sirdis ar pirmajiem teikumiem. Man atmiņā preses antantes delegātu brauciens pa Lietuvu, kur iznāca viesoties pie augstām personām un dažādās organizācijās. Visur mūs sastapa ar garām apsveikumu runām, un uz visām vajadzēja mūsu priekšniekam atbildēt, katrā ziņā bez sagatavošanās. Un visur viņa īsās runas radīja sajūsmu.” (Jaunsudrabiņš, Jānis. Atspīdumi. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 25.–26. lpp.)

Līdztekus citiem amatiem un rakstniecībai 1920. gadā pāris mēnešus viņš ir laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redaktors, bet no 1920. līdz pat 1940. gadam viņš ir arī laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. Šajā laikrakstā starpkaru periodā arī visvairāk parādās viņa raksti, dzejas, pasakas, stāstiņi un atmiņu tēlojumi, ceļojumu piezīmes (1921. gadā par Itāliju, 1934. gadā par Padomju Krieviju). No 1928. līdz 1935. gadam viņš ir arī žurnāla “Piesaule” redaktors.

“Benjāmiņš savai avīzei bija ieguvis vārda burvi, mazā avīzīte auga augumā, vēlāk lasītāju skaita ziņa kļūdama par lielāko avīzi Ziemeļeiropā. Tādu avīzes izaugšanu un neparasto izplatīšanos tautā lielā mērā veicināja Kārļa Skalbes sadzīves ainas, vēlāk kara gleznas un visvēlāk – mazās piezīmes, kas aptvēra lielus un mazus jautājumus, gara kultūru un tautas nacionālās problēmas. Skalbēm šai virzienā sekoja J. Akurāters, Edvarts Virza, Jānis Jaunsudrabiņš, daudzus mazākus garus nemaz neminot, kam bija daudz dzejas, īsti labas domas, bet nebija, ja tā var teikt, Skalbes dzīves aroma, gara rotaļīguma, dvēselīgas vienkāršības. Dzejnieks mīlēja sēdēt šās avīzītes vienkāršajā redakcijā, Parka ielā Nr. 3, kur cigāru dūmos, troksnī un nervozā atmosfairā uzbūra savas miera pilnās rindas. Sākumā viņš rakstīja gludi, rindu pēc rindas, simmetriskā atstatumā, bet jo tālāk gāja, jo vairāk burti sāka lēkāt, pārspīlējumā runājot, kļuva zirga lielumā un joņoja līdzi autora domu straujumam. Lapaspusē tikai 4 vai 5 rindas, kas vienmēr optimistiski cēlās uz augšu. Skalbe nežēloja papīra un tāpat kā Blaumanis mīlēja rakstīt uz laba papīra un tikai ar tinti, reti kad ar zīmuli. Viņam sakrājās vesela kaudze aprakstītu lapu, varētu domāt – nupat iznāks paprāva brošūra, bet skaties vien – nav vairāk par 100 rindām. Pēdējos gados dzejnieks strādāja mājās, manuskriptu vienmēr laikā nogādādams spiestuvē. Viņš nekad nesteidzās, netaisīja rindas, neatšķaidīja domas daudzvārdībā, visu centrēja noteiktā virzienā. [..]
Redakcijā Skalbēm nekad nebija jāsēd. Viņš bija privilēģētais, varēja iet un nākt, kad gribēja. Bet katru dienu tomēr kārtīgi ieradās darbā. Ja darbs vēl spraigā gaitā, viņš klusi uzmeklēja tos, kas darbu jau beiguši, vai arī tērzēja ar jauniem līdzstrādniekiem, kas viņu apmeklēja. Kārlis bija pienākuma cilvēks, vienmēr gribēja darboties, apzinīgi pildīt savu uzdevumu.” (Bērziņš, Arturs. “Pazīstamas sejas”. 2. daļa, Detmolda: Pētera Mantnieka apgāds,1947, 93.–94. lpp.)

Latvijas Republikas laikā Kārlis Skalbe ar ģimeni dzīvoja gan Rīgā (Lāčplēša ielā, no 1935. gada – Mežaparkā, Mātera ielā), gan savā vasaras mājās Vecpiebalgas pagasta “Saulrietos”. Dēls Jānis Viesturs studē lauksaimniecību un sācis rakstīt recenzijas žurnālam “Sējējs”. Viņš atceras: “Ģērbās tēvs eleganti. Viņam vienmēr bija trīs četri uzvalki. Bieži mainīja kaklasaites. Tās kaklasaites, kas viņam vairs nederēja, atdeva man. Vēl tagad man dažas ir saglabājušās. Viņš staigāja getrās, valkāja hūti, vasarā žokeni vai salmu cepuri. Gāja, spieķi vicinādams, reižiem diezgan ātrā gaitā, dažreiz lēni, domādams. Ne velti viņu sauca par skaisto Skalbi. Bet mājās, kad viņš atpūtās, lasīja vai rakstīja, tad valkāja diezgan noplīsušus svārkus, pat cauriem elkoņiem, jo tajos jutās brīvi un ērti. No ēdieniem tēvam patika putni, žāvēts šķiņķis, franču sardīnes, augļi. Bieži pats gāja uz Daugavmalas tirgu. Nereti viņš arī pats šo to pagatavoja un tīri labi.” (Skalbe, Jānis. Atmiņas par tēvu. Varavīksne 1979, Rīga: Liesma, 1979, 124.–125. lpp.)

Meita Ilze Marta apprecas ar arhitektu Robertu Legzdiņu. Abu ģimenē piedzimst mazdēls Andrejs, ar kuru Kārlim Skalbem izveidojas ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības.

1926. gada vasarā notika Skalbes vasaras mājas “Saulrieti” atklāšana. Viņš labprāt uzņem un aicina ciemiņus savās skaistajās mājās, bet pats savus draugus apciemoja maz. Dēls Jānis Viesturs Skalbe atceras: “Tēvs nebija praktiķis, tādēļ arī māja tika tāda celta. Vēlāk mājas iekšpuses izdaiļošanā daudz paveica manas māsas Ilzes vīrs. [..] Mājas atklāšanā 1929. gadā tēvs kopā ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, izdevēju Jāni Rozi, Kārli Krūzu, Ādolfu Ersu un citiem, kurus vairs neatceros, noskatījās no mājas balkona skaisto, neaizmirstamo saules rietu Alauksta ezerā, un tā pats no sevis radās nosaukums Saulrieti.” (Skalbe, Jānis. Atmiņas par tēvu. Varavīksne 1979, Rīga: Liesma, 1979, 120. lpp.)

DRAUGAM

Dzersim vēl Saulrietos, draugs,
Šņabi ar citrona mizu.
Sapņi kā palmas tur plauks.
Nevajag ārzemju vizu.

Brauksim uz Salrietiem, draugs, –
Pacels mūs pakalnu pleci.
Brīvās debesīs augs
Domas kā ozoli veci.

Brauksim uz Saulrietiem, draugs, –
Sprakstēs tur kamīnā liesmas,
Atkal iešalksies dziesmas, –
Jaunības kliedziens jauks.

“Kārlis Skalbe neizsakāmi mīlēja savu dzimto vietu Incēnus, bet ne tik daudz savus pagasta ļaudis. Kad vien bija iespējams, dzejnieks pavasaros pazudis, nevienam lēti nedevās rokā: savā lauku mājā neļāva ievilkt tālruni, sarakstīties ne ar vienu nesarakstījās, literāri arī daudz nestrādāja.

Latvijas vasaras mierīgo plūdumu mīlēdams, K. Skalbe katru dienu līdz apnikumam Vecpiebalgā izstaigāja savas bērnu dienu skujām apbirušās takas, vai augas stundas nosēdēja savā bērzu un eglīšu jaunaudzes smalcē. Jo kuplāka un biezāka tā kļuva Incēnu kalnā, jo Kārlim mīļāka. Šai jaunā mežā dzejnieks liedza nogriest pat pātagas kātu. Alkšņi alksnājā saauga un pārauga, bet tur ar cirvi nedrīkstēja rādīties arī pats Incēnu zemes saimnieks – dzejnieka dēls Jānis. Ja dažreiz kāds no saviešiem ierunājās, ka tos krūmus gan vajadzētu kādā stūrī nolīst un ietaisīt tīrumu, rakstnieks tad sadusmojies no visas tiesas. Kad 1943. g. Jāņos ciemojoties K. Skalbes Saulrietu senlaicīgā pilī neuzmanīgi biju iebildis: “Tev, Kārli, tie jaunie bērziņi tā saauguši, ka pilnīgi aizsedz izskatu uz Alaukstu, vajadzētu vai likt izdzīt stigu,” Kārlis pārsteigts paskatījās manī un dedzīgi izsaucās: “Vai tev prāts, nekad”. Tā kokus mīlēt, kā Skalbe mīlēja var tikai dabas dzejnieks un panteists. [..]

Tuvinieki zina stāstīt, ka dzejniekam diena nebijusi pilnīga, ja nepaguvis izsēdēties uz saviem meža celmiem un akmeņiem, kur vislabprātāk lasījis līdzpaņemto grāmatu vai šo to atzīmējis. Viņa uzticamākais pavadonis klejojot meža vienmēr bijis melnais Duksis, kas tā pieradis pie sava laipnā mājas kunga, ka pēdējos gados galīgi pa metis savas ganu gaitas, saņemdams no gana smagas sukas, protams, tikai tad, kad īstais žēlnieks nav bijis tuvumā. Kur bijis dzejnieks, tur Duksis.” (Bērziņš, Arturs. “Pazīstamas sejas”. 2. daļa, Detmolda: Pētera Mantnieka apgāds, 1947, 95.–96. lpp.)

Līdz 1941. gadam izdoti vairāki K. Skalbes pasaku krājumi: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), kā arī dzejoļu krājumi "Vakara uguns" (1927), "Zāles dvaša" (1931), "Klusuma meldijas" (1941).

6. OKUPĀCIJĀ (1940–1944)

Baigajā gadā Kārlis Skalbe ar ģimeni ir spiests atstāt mājas Mežaparkā, Mātera ielā 9 un pārceļas uz Antonijas ielu 10, kur dzīvoklī mitinās kopā ar Justīni Čaksti un Zemgaļu ģimeni. Šajā laikā saasinās arī Skalbes veselība – slimība, ko ilgu laiku noklusējis – nieru tuberkuloze. Nepieciešama operācija, no kuras viņš atsakās.

Par Baigo gadu Kārļa Skalbe dzīvē zināms maz. 1940. gadā viņš tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā un viņam piešķirta personālā pensija. Kāda īsti bijusi Skalbes motivācija stāties šajā organizācijā nav zināms. Šis posms rakstnieka dzīvē vēl pētāms.

Znots Roberts Legzdiņš atmiņās stāsta: “Vissmagākais pārdzīvojums bija 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Aizveda daudzus Skalbes labākos draugus. Dažas dienas viņš nemaz neizgāja uz ielas. Kad gribējām, lai viņš brauc līdz uz Piebalgu, nekādi nebija pierunājams. Viņš sasaiņoja savu čemodānu, to pašu lika darīt Lizetei un gaidīja, kad nāks viņa kārta. Tā tomēr nepienāca. Kaut kas to bija aizturējis, un ap Jāņiem Skalbe pārcēlās uz Piebalgu.” (Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 66. lpp.)

Nacistu okupācijas laikā Kārlis Skalbe vadīja žurnālu “Latvju Mēnešraksts” (1942–1944). Preses nodaļa gan nebija mierā ar žurnāla latvisko garu – vajagot vairāk rakstu par vācu literatūru, taču Kārlis Skalbe palika nelokāms.

“Un te nu vietā teikt dažus vārdus par Skalbi kā redaktoru. Šai darbā man bijusi izdevība dzejnieku vērot ilgus gadus – sākumā “Kāvos”, “Ziemas naktīs” vēlāk “Jaunajā Latvijā”, “Jaunākās Ziņās” un visbeidzot “Latviju Mēnešrakstā”. Jāsaka, ka otra tik smalkjūtīga, jaunradoša un nobla redaktora latviešiem nav bijis. Skalbe vienmēr nāca ar ierosinājumiem, jaunām idejām, ko pavadīja dziļa sirsnība un garīgs atbalsts autoram. Dzejnieks tik mīļi prata katru aicināt darbā, ka viņam atteikt bija tiešām grūti. Daudzi dzejojumi un pat grāmatas radušās kā sekas no Skalbes smalkjūtīgās draudzības un redaktora takta. Anna Brigadere atzīstas, ka viņas “Spēka dēls” diezin vai būtu kādreiz pasaulē atnācis, ja Skalbe nebūtu viņu tik laipni aicinājis, līdzstrādāt krājumā “Latvju strēlnieki”. [..]

Būdams žurnāla redaktors, viņš uzturēja kontaktu ar visiem latviski domājošiem rakstniekiem, pat ar tiem, kas nekad viņam nebija bijuši tuvi domu biedri. Tā bija apbrīnojama tolerance, un tikai Skalbes garīgā autoritāte varēja nolīdzināt visas pretrunas. Skalbes māja rakstniekiem bija patīkama sapulcēšanās vieta. Kara laikā dzejnieks dzīvoja Antonijas ielā pretim Alberta ielai. [..]

Jāsaka: Kārlis Skalbe bija vēlīgs un viesmīlīgs saimnieks. Viņš gaidīja viesus, mīļi viņus saņēma. Pie viņa neviens nenāca nelaikā. Dzejnieks nolika pat steidzamu darbu, lai ar atnācēju pamatīgi izrunātos. Sevišķi priecīgs bija, ja viesis bija tuvs cilvēks, ar kuru varēja izrunāties no sirds, bez kādām aplinkām. Tādās reizēs Skalbe gribēja zināt visu, kas norit latviešu sabiedriskajās domās un ieskatos. Ja sadzirdēja ko smādējamu, negodīgu, dzejnieks iedegās dusmās, sašutumā viņa balss kļuva skaļa, ironijas pilna. Turpretim labā omā dzejnieka balss skanēja kā sudraba zvaniņš, dažreiz sajūsmināts mīlēja uzsist ar dūri uz galda. [..]

Dzejniekam bija klusa un ērta darba istaba. Viņš varēja netraucēts sēdēt mīkstā krēslā atzvēlies un pārdomāt savas dzejas tēlus, jo Lizete Skalbe un citi šīs mājas iemītnieki dzejnieka mieru rūpīgi apsargāja. Vienīgi tikai mazdēls Andris tai varēja iebrukt, kad vien tam iekrita prātā. Šim mazajam vīriņam ar vectēvu vienmēr iznāca svarīgas darīšanas, jo Andris ar saviem zīmējumiem bija kļuvis arī mākslas cilvēks. Abi bija nešķirami draugi, viens otram tā pieķērušies, ka kopā vien gribēja būt. Tiešām, stundas tiem būtu bijušas tukšas un garas, ja viens otram nepateiktu mīļa vārda, neieskatītos acīs. Dzejnieks vispār bija liels bērnu draugs, tomēr par visiem vairāk, laikam, mīlēja savu Andri.” (Bērziņš, Arturs. “Pazīstamas sejas”. 2. daļa, Detmolda: Pētera Mantnieka apgāds,1947, 91., 101.–103. lpp.)

7. PĒDĒJAIS CEĻŠ (1944–1945)

CEĻĀ

Man acis bij aklas no putekļiem,
Kas gāzās pār Vidzemes lielceļiem,
No dzimtenes projām braucot.
Man ausis bij kurlas no rēcieniem,
No auto sirēnu brēcieniem,
Kas garām skrēja mums kaucot,
Uz lielceļiem putekļus jaucot.
Bet garām skriedams man stāstīja vējš
Par tālām svešām salām.
Es aiznesu dzimtenes putekļus
Uz savas platmales malām.
(Kārlis Skalbe)

1944. gada 16. augustā no Vecpiebalgas “Saulrieti” mājām sākas Kārļa Skalbes bēgļu ceļš. Tā viņam ir smaga izšķiršanās. Dzejnieks Jānis Medenis, atstājis savas degošās mājas Aiviekstē, mudina Skalbes doties ceļā, līdzi paņemot tikai pašas nepieciešamākās lietas. Vairāk kā mēnesi ģimene pavada ceļā līdz Rīgai, tālākais mērķis – Kurzeme, Venstpils.

“Tā bija viena no rudens dienām 1944. g., kad, vērojot bēgļu rindas žandarmu ķēžu pavadībā, uz Raiņa un Brīvības ielas stūra starp pārējiem pajūgiem ieraudzīju Kārli Skalbi ar sievu un meitu. Piegāju. Viņš apturēja pajūgu.
“Uz kurieni?” jautāju.
“Pats nezinu... Tā kā pie kāda drauga Kurzemē, nezinu, vai viņš tur maz ir?”
“Varbūt, ka vajadzētu kāpt laukā?” Man bija tāda sajūta, ka K. Skalbe tūlīt arī kāps.
Ka viņš šaubu un pārdomu pilns, tas bija acīmredzams. Varbūt to juta arī viņa pavadones, kas skubināja braukt tālāk.” (Reinholde, Lauma. Pēdējā tikšanās ar Kārli Skalbi. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 27. lpp.)

Ceļā līdz Ventspilij paiet divi mēneši. Nakšņošana norisinās pie paziņām, atsaucīgiem saimniekiem, mežos un pļavās, līdz pilsēta sasniegta. Skalbju ģimene izšķiras doties uz Zviedriju, Gotlandi. Lai tiktu laivā, jādodas 10 km no Ventspils, uz Vārves pagasta Grīniekiem. Tur kopā ar gleznotāju Niklāvu Strunki, profesoru Alfrēdu Vītolu, Jāni Breikšu un citiem notiek laivas gaidīšana.

“Pārbrauciens uz Vārves pagastu notika pēcpusdienā. Sameklējām norādīto vietu – Grīniekus, un tur pagalmā mudžēja pazīstami un nepazīstami, atvesti ar auto. Labākās vietas jau bija aizņemtas, un mēs ierīkojāmies tukšākā spraugā uz kūtsaugšas. Te bija daudz paziņu, arī vadība. Skalbe ar kundzi apmetās tieši uz grīdas, mēs uzrausāmies vienu stāvu augstāk. Rītā redzējām rāpjamies lejā pat no “trešā stāva”. Kūtsaugšai bija kārtīgs uzbraucamais tilts, satiksme ērta, tikai viss pārāk piebāzts ar sienu un āboliņu. [..]
Grīniekos pavadītais laiks Skalbēm bija ļoti smags. Kā viņa veselība nesabruka jau tais dienās, grūti izskaidrot. Varbūt iedarbojās ticība, ka kuru katru brīdi var nākt pārbraukšana brīvībā. Oktobris pagāja samērā labi, dienas vēl bija siltas, cerības uz laivas pienākšanu stipras. [..]
Skaistās dienās Skalbe dzīvoja lielāko tiesu ābeļdārzā pie ugunskura, kur pēc kārtas daudzi gatavoja piedevas, jo oficiālais katls pagrūti spēja apmierināt mūsu ēstgribu. Lielākā izprieca bija pankūku cepšana, kur visus pārspēja Niklāvs Strunke. Tomēr izejvielu aizvien pietrūka. Gājām tālākos sirojumos. Mēs turējāmies kopā ar Niklāvu: viņam bija “nags” un laba nojauta, kurā mājā kas dabūjams.” (Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 101., 102., 103. lpp.)

Katru vakaru ģimene laivas gaidās dodas uz jūrmalu. Gaidīšana, izmisīga nīkšana jūras krastā ilgst vairāk kā mēnesi. Kārļa Skalbes veselība aizvien vairāk pasliktinās – brīžam to moka drudzis un sāpes mugurā.

“Atgriežamies no jūrmalas, laivu nesagaidījuši. [..] Laiku pa laikam, mani ūjinādami, sauc tēvs vai māte. Es atsaucos. Es zinu, ka kaut kur melnā tumsā līdz nāvei noguris, ar savām tuvredzīgām acīm uz priekšu cīnās tēvs, baidīdamies palikt iepakaļus un nomaldīties.
Un tad viņš skaļi sauc. Kāds no mūsu ceļa vadoņiem to sadzirdējis un uzdedzis kabatas spuldzi.
Staru kūlis, balts kā piens, spiežas cauri tumsai. Es ieraugu tēvu, kurš atraujas no koka. Satvēris rokām galvu, viņš apmulsis un it kā noreibis streipuļo pretim gaismai.
Zars viņam pārskrambājis pieri virs acs.
Trīs nedēļas dzīvojam šķūnī. Katru vakaru ejam uz jūrmalu, sēžam līdz pusnaktij gan uz slapjas, gan sasalušas zemes. Laivu nesagaidījuši, atgriežamies un ielienam savā migā – sienā, kas no mūsu slapjajām drēbēm ož pēc pelējuma. Kādu rītu vīrieši, kas izgājuši pārtikas medībās, atgriezušies stāsta, ka atraduši pamestu māju.
Tur nu apmetamies. Tēvs, izstiepis rokas, ko uguns liesmas jau gandrīz skar, smaida kā bērns. Es zinu, ka šis acumirklis gandarī viņam neskaitāmas stundas pie svešiem pavardiem svešās mājās.” (Skalbe, Ilze. Kārlis Skalbe pēdējā ceļā. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 29.–30. lpp.

Tad vācu armija pavēl izvākties un jādodas 40 km tālāk, Liepājas virzienā. Jūrkalnē, Bambaļu ciema Laukgalu mājās tiek svinēta Kārļa Skalbes 65. dzimšanas diena. Sveicēju skaits ir kupls. Tobrīd laivu gaida apmēram 100 bēgļu. Sveikšana notiek lielākās un mazākās grupās. Skalbi sveikt atbraukuši pat talanta cienītāji no Ēdoles un Alsungas. Katrs centās sarūpēt kādu mazumiņu – kliņģeris, sveces, ziedi, zoss, goda karte pirmajā laivā...

11. novembra naktī beidzot ir vieta laivā. 12. novembrī ģimene nonāk Gotlandē, Foresundā, kur priekšā jau daudz bēgļu. 15. novembrī Skalbes tiek pārvesti uz Visbiju, kur jāiziet karantīna. Visbijā Skalbe uzstājas ar runu 18. novembra sarīkojumā baznīcā. Tomēr ilgi Visbijā Skalbes nevar uzturēties, jo ik dienas bēgļu skaits palielinās, tāpēc īsi pirms Ziemassvētkiem viņi nonāk nelielā ciematā Vallā, latviešu bēgļu nometnē.
Kad Vallas nometni likvidē, Skalbes atkal tiek pārvesti, šoreiz uz Visinga salas bēgļu nometni. Kārlis Skalbe pa šo laiku ir pabijis arī pāris reižu Stokholmā. Tur piedalījies Latviešu apvienības dibināšanā un ievēlēts tās padomē, apvienība vēlāk pajūk. Pēdējo reizi uz Stokholmu Kārlis Skalbe aizbrauc 23. martā. Tiek nodibināta atkal jauna – Zviedrijas latviešu biedrība, kuras padomē arīdzan tiek ievēlēts. Stokholmā viņš plāno uzturēties kādu nedēļu – apskatīt pilsētu un meklēt darbu, tomēr veselība strauji pasliktinās un pienāk brīdis, kad ir pavisam slikti.

“Neviens jau skaidri neapjauta, cik nopietna Skalbes slimība. Vairāk nekā piecus gadus viņš bija ārstējies pats. Spītējis nāvei un šos gadus arī no tās pabēdzis. Un tagad viņš it kā atgriezās normālā dzīvē. Bija atradis ielas, pa kurām staigāt, kafejnīcu, kur sēdēt. Draugu atsūtītās kronas viņam šķita lielākā nauda, kādu jebkad rokā turējis. Viņš par to priecājās kā bērns, un var droši teikt, ka tā viņa pēdējās dienas Stokholmā padarīja saulainākas.” (Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 144. lpp.)

Kārlis Skalbe aiziet mūžībā 1945. gada 15. aprīlī. Pasaku ķēniņa dzīves ceļš noslēdzas Serafima slimnīcā Stokholmā.


Par projektu

Rakstu sēriju par Skalbju dzimtu sagatavojušas literatūrzinātnieces Madara Eversone un Zita Kārkla. Rakstu pirmpublikācija literatura.lv lapā sociālajā tīklā Facebook no 2019. gada 14. oktobra līdz 21. novembrim.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā "Saradojušies. Rakstniecības raduraksti" notiek rakstniecības dzimtu un ar tām saistīto personu profilu izstrāde literatūras datubāzē Literatura.lv.

Ar Skalbju dzimtas pārstāvju profiliem plašāk aicinām iepazīties datubāzē:

Lizete Skalbe http://literatura.lv/lv/person/Lizete-Skalbe/872518

Kārlis Skalbe http://literatura.lv/lv/person/Karlis-Skalbe/872519

Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa http://literatura.lv/lv/person/Ilze-Marta-Skalbe-Legzdina/874737

Jānis Skalbe http://literatura.lv/lv/person/Janis-Skalbe/874735

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.