literatura.lv jūnija jubilāram Mārim Čaklajam – 80!

Logo-Caklais.jpg

Māris Čaklais (1940–2003) – viens no redzamākajiem, talantīgākajiem dzejniekiem latviešu literatūrā 20. gadsimta otrajā pusē. Arī esejists, literatūrkritiķis, žurnālists, redaktors, daudzu dziesmu tekstu autors. Personība, kuras starojums sniedzas tālu pāri nāves gadskaitlim.

Dzimis Saldū 1940. gada 16. jūnijā, pēdējā Latvijas Republikas neatkarības dienā, jo nākamajā jau Sarkanās armijas karapūļi iesoļoja Latvijā. Sākās padomju impērijas laiks, impērijas, ar kuru dzejnieks Čaklais “gan tekstos, gan kontekstos, gan zemtekstos” (Knuts Skujenieks) vienmēr bija “uz nažiem”.

1958. gadā viņš iestājas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Un jau pirmajā studiju gadā iesaistās mašīnrakstā izdotā žurnāla “Sirds uz trotuāra” sagatavošanā. Par “idejiski kaitīgo” žurnālu bija sašutusi ne tikai universitātes vadība, tas nonāca arī čekas un cekas (komunistiskās partijas Centrālā komiteja) uzmanības lokā, pat tiktāl, ka tika apspriests CK slēgtā plenārsēdē. Čaklais sevi bija iezīmējis un varēja būt drošs, ka uzraugošais skatiens no viņa netiks novērsts.

1960. gada 23. martā laikrakstā “Literatūras un Māksla” publicēts pirmais dzejolis, seko arī citas publikācijas. Un pienāk 1963. gads, kad par publikācijām žurnālos “Karogs” un “Zvaigzne” Māris Čaklais līdz ar Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Ēvaldu Vilku tiek tiesāts no tolaik visaugstākās – CK plēnuma – tribīnes. LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss īsti 40. gadu beigu stilā raksturo Čaklo kā “jaunu cilvēku, kurš uzdodas par dzejnieku un uzrakstījis kaitīgus, riebīgi smirdošus dzejoļus” (Čaklais M. Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000, 42. lpp.). Kas tad tik ļoti baida un sanikno galveno “varas orgānu” kompartiju? Kā Rolfs Ekmanis raksta: “.. viņa [Čaklā] poētisko devumu bieži izskatīja par neatbilstošu padomju kārtībai: apolitisku dzeju uzskatīja par politisku vienkārši tāpēc, ka tā nebija prosovetiska.” (Ekmanis R. Disharmonijas harmonizētājs Māris Čaklais. Grām.: Ceļojums dzejnieku pasaulē: Māris Čaklais, Egils Plaudis. Rīga: LU LFMI, 2013, 77. lpp.)

Kad 1964. gadā universitāte pabeigta (žurnālistikas specialitātē), Čaklais sāk strādāt, kur ar pārtaukumiem strādā līdz 1996. gadam. Pārtraukums ir trīs gadi izdevniecībā “Liesma” Tulkotās literatūras nodaļā. Viņš iedibina sēriju “PSRS tautu dzeja”. Taču arī no šā darba spiests aiziet, jo, būdams igauņu dzejnieka Matsa Trāta dzejoļu krājuma “Līdzsvars” (atdzejotājs

Laimonis Kamara) redaktors, pieļāvis, ka krājumā iekļauti dzejoļi, kas nav bijuši atdzejoti krievu valodā vai publicēti tikai presē. Krājuma pirmais metiens tiek iznīcināts un nodrukāts cits krājuma variants. Līdzīgi notiek ar franču dzejas krājumu “Es tevi turpinu”, kas iecerēts kopā ar Maiju Silmali un kurā ir arī Čaklā atdzejojumi – arī tajā bija krieviski neatdzejoti dzejoļi, 1970. gadā krājums gan iznāca, bet ne tā sākotnējā variantā.

1969. gadā Čaklais atgriežas “Literatūrā un Mākslā”, ir redakcijas loceklis, vēlāk dzejas nodaļas redaktors un laikā, kad padomju impērijas šuves sāk irt, kļūst par laikraksta galveno redaktoru (1987). Vienmēr asi jutis laikmetu un saprotot, ka jāizmanto katra iespēja, lai svaiga malks ieplūstu laikraksta slejās, jo nevarēja jau zināt, cik ilgi situācija būs daudzmaz labvēlīga, viņš gandrīz vai pirmajā paša parakstītajā numurā publicē Brīvības pieminekļa attēlu, pārpublicē arī Jāņa Jaunsudrabiņa dzejprozu “Piemini Latviju”. Jāatzīmē arī tāds šķietams sīkums kā viņa atbalsts rubrikai “Riekšava”, kurā pirmo reizi tika publicēti trimdas dzejnieku, arī Latvijā neminamu vai pat aizliegtu dzejnieku dzejoļi ar īsu biogrāfisku raksturojumu. Soli pa solītim tika izplēsta brīva telpa. Un šādu “atļaušanos” bija daudz – laikraksts kļuva par Atmodas balsi, arī tās hronistu. “Literatūra un Māksla” piedzīvoja savu zvaigžņu stundu, tika gaidīta, ar nepacietību lasīta. Čaklais bija gudrs redaktors – stratēģis taktiķis, ar plašu un – galvenais – savu redzējumu. Kultūrpolitiķis. Tāds viņš bija arī kā žurnāla “Karogs” redaktors (2000–2003), vienīgi laiks bija jau mierīgāks.

Māra Čaklā devums literatūrai ir milzīgs, vispirms jau uzrakstītā apjoma dēļ: 16 dzejoļu krājumi, vairākas izlases, četri dzejoļu krājumi bērniem, četras eseju grāmatas un proza – memuāri, biogrāfiskā proza, literārās pasakas, neskaitāmi atdzejojumi un dzejas teksti dziesmām, kas saauguši ar Imanta Kalniņa, Ērika Ķiģeļa, Mārtiņa Brauna, Aivara Krūmiņa, Valda Zilvera un daudzu jo daudzu citu mūziku, bez kuras kaut kas būtisks pazustu no mūsu kultūrtelpas. Tāpat kā bez viņa dzejas, daudzas dzejrindas ir ienākušas mūs dzīvē, bieži varbūt pat neapzinoties, kas ir to autors: “Man pieder viss, kas ar mani ir noticis”, “Viņi dejoja vienu vasaru”, “Pakur, pakur uguntiņu, labo vecenīt!”. Un vai vārdu “sastrēgumstunda”, liekot to sava krājuma virsrakstā (1974) viens no pirmajiem nav lietojis (darinājis?) viņš?

Māra Čaklā dzejā ir visas stihijas, par ko liecina kaut vai viņa dzejoļu krājumu virsraksti: gaiss (“Lapas balss”, 1969), zeme (“Cilvēks, uzarta zeme”, 1976), ūdens (“Pulksteņu ezers”, 1979) un uguns (“Strautuguns”, 1978, “Slepeni ugunskuri”, 1991). Pasaule aptverta visā tās totalitātē, kurai nav lemts būt pasīvai un mierīgai, jo ir kāds dzinējspēks, kas to kustina, liek mainīties, dzen uz priekšu, – laiks. Tā ir “Pirmdiena” (1965), un tas ir “Kājāmgājējs un mūžība” (1967) un “Pulksteņu ezers”. Un visa vidū stāv latvietis, lai arī “Pagaidu latvietis”, taču ar savu Kurzemi (“Kurzemes klade”, 1982), ar savu Piekto gadu un strēlnieka gaitām, ar savu Otro pasaules karu, kas vēl nav beidzies, ar savu brīvību (“Izgāja bulvārī brīvība”, 1994) un joprojām aktuālo jautājumu, ko ar to darīt. Cilvēks ar mīlestību pret Armēniju, ar dzejniekiem asinsbrāļiem daudzās tautās. Cilvēks – dzejnieks, kurš bez jau esošajām grāmatām par viņu ir pelnījis arī zinātniskas monogrāfijas un Rakstu, vispilnīgāko viņa veikuma apkopojuma, turpinājumu.

Bet dzejnieks saka: “Nāc uz manām trepēm spēlēties!” Durvis uz viņa dzejas un prozas pasauli ir vaļā. “Paņem savus alvas zaldātiņus, nāc uz manām trepēm spēlēties!”

Informāciju sagatavoja pētniece Ieva Kalniņa

Ar dzejnieka Māra Čaklā profilu aicinām iepazīties http://literatura.lv/lv/person/Maris-Caklais/87168

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.